Viena lapa - Post a comment

cienājošie sastopošie klunkurējošie un aresta brālīši trusīši cālīši mēs viņiem iepinām matos dzēšgumijas un viņiem bija spēļmantiņas no adatu acīm, mēs mārketingā mācījāmies tādas pajoliņu spēles,ka acis sprāgst ārā no izbīļa un no vitrīnas mēs viņās skatījāmies kā lodāmura pēdās un tiešs bija trāpījums jaunā rīgas teātra atvēršanas dienā bija sanākuši tik daudz cilvēku, ka nepieskaitāmais antiņš ar adatu spēra durvis vaļā un sprāga gaisā ar visu adatu kā cukurdupsīti un viņam bija lingvistikas vācele un vēl arī tīrasiņu suns uz kociņa un mēs viņam mauritānijā nopirkām dzīvokli, jo tā tas izskatījās pasakaināk un mūrnieciņi visi ar jūras cūciņām pekelēs paslēptām šķērsoja smilšu kasti un atdūrās pret pieaugušo un tas bija tas pats audējs kas no augoņiem bija uztamborējis sev galvas segu un griezās rozā pistolēs ieāvies un viņam gar matiem švīkstēja un sprakšķēja cepti cēzari ar matu gumijām aiz pažobeles paslēptām monētām un vienu resnu kvadraciklu aiz potītes gurnenes un pa purnu ar tērvetes alu un sniega pika rīklē runas un raudas un atvadu svētki no pestītāja baznīcas jāņa beiruta ielā saskrējās divas mašīnas un viņām visām bija vienādi numuri divi sešinieki un trijnieks ar piekabi un trubadūra cepuri un vēl arī riekstkodis bagāžniekā un durvīs ietapsēti automātiskie automāti ar tomātu mērci un karija pupiņām uz kailas krūts nosēdās lidmašīna pavēra lūpas un izkrita no mutes stutēts bluķis un teica runu uzaicinot visus iesvētīt viņa jaunās muskatriekstu bikses un ūsas skrullēja ar ortopēda pedāli un vēl viņam arī bija acābols un trūdoša smaka no pazodes un viņš bija limozīna krāsā un viņu pamanīt ir liels darbs jākoncentrējas uz savu elpošanu un jāiztēlojas, ka atrodies olas dzeltenumā un viss visapkārt esi tu pats un gurķis vienā personā oreolā un klabā ar diskotēku un spuldzēm kā ovāliem riekstiem vai arī tu esi bīdmērs un rādāmkoks un teleskopiskais antverpens androgīns un albīns kūrorta cilvēks ar pēcgaršu mutē no pārlieku lielas pīpes lietošanas tik lielas kā sālsstabi tavā istabā, kas balsta kolonādes un rāda uz rietumiem no vietas, kur sabruka rubrika par vecticībnieku civilizāciju polārā loka ietekmē no gaisa sāka krist akmeņi un sasita logu, pa kuru varēja redzēt pasauli tādu, kādu mēs to gribētu sev istabā uz galda stāvēja klozetpods un visi skatījās tajā kā bērnu televizorā un sniegs bira no apakšas uz augšu un sniegs bija sabrists un netīrs jo pa paklāju tikko bija nogājis spoguļu meistars un visu sajaucis, saputrojis un pārpratis drukns tēviņš tāds bija ar bipolāro sklerozi un turgeņeva slimību piedevām, kad viņam jautāja, kā tu turies, vecīt, viņš meta ar roku un rokai līdzi lidoja dižskābarža skaidas un turkmenistānas kurlmēmo biedrības vadītāja svārki un sniegs krita no kreisās puses uz labo un mūsu ausīs parādījās dzirde un tā teica mums, ka tā ir īstā lieta, vecīt, tā ir īstā manta, tā ir vecīt lidoprieka palieka šeit aiz loga sākas pasaule un tu man vari stāstīt, ko tu gribi, es ielikšu skaistajā beirutas bulvārī savu spiedpogu un tā man ziņos par aizdomīgām kustībām un tad tu sagribēsi nopirkt sev kaķeni ar ko sašaudīt dronus kas lido un sīc kā kukaiņi un filmē filmē nes savu filmu kā jēzus nesa savu karieti augstu pāri galvai paceltu un tad tu to karieti pakar sev pie sienas, jo tā izskatās modīgi pie visa tā vespuči dizaini interjera loksnes un kaleidoskopiski burti vai kādi viņi tur bija šikiņi tādi kā plikiņi ar sērfa dēli pa pakaļu un uz augšu pie priekšniecības pie augšām ar sev raksturīgo smaidu uz lūpām tu spiedi rokturi un tas leca sveču gaismā un dancoja un dziedāja un spēlēja ģitāru vip ložā bija iebrāzies kazlēns un sāka lakt pienu no tavām krūtīm, bet tu biji pārāk aizņemta, lai redzētu ka viņš skatās tev garām tā hipodroma virzienā, kurš pērnajā vasarā bija nolaidies no mūsu galaktikas un piezemējies tālajā zvaigznājā aiz zeitgeist robežas un tagad laka pienu tev no rokas un tad no kakla un pa matu līniju pastaigājās kā šķērgriezis un nelikās ne zinis par hipijiem hipodromā, jo viņi visi bija bulīmiķi un nemācēja smēķēt līmi un vispār taisni nevarēja noiet, kad to prasīja etiķete vai pat banāls fenšui kaut kāds binokļa padoms ar pudeli vīnu un uzrautu lūpu skaties kāds smieklīgs bērns ar pīnēm un hipijiem uz krekla un viņam ir arī krelles un māsīca rūdīta tērraudniece un iet jau skolā un ir spītīga un nepaklausīga un tāda kā mazliet fašistiska, bet tas vairs nav aktuāli mūsdienās, jo tagad rūpnīcas tev var uztaisīt tādu veidojumu kontūras, kuriem būs pateicību parādā jābūt divas dekādes, iekams tu sapratīsi savu sūtību uz šī kuģa ir parādījušās blusas un labi ka ne žurkas, jo tad vajadzētu tiltu, zem kura tās aprakt, bet tas nav iespējams, jo esam iespītējušies.