 | Aug. 23rd, 2017 @ 08:52 am  |
|---|
|
triecienvienības agregāts izskatās šāds, ar ausaini koriandru pudurī trīs mazi putni dēj olu as sick as that bija vienam autoram galvu reibinošs stāsts par vielu ietekmi uz organismu, tajā tika minētas vairākas mērķu grupas, kurās var trāpīt ar agrāro reformu un man bija tad ausī tā rezignētā pincete, kuru par piecām ceptām olām biju iegādājies rundāles pilī, jo tur tobrīd notika restaurācija un vienam ilgviļņu licējam bija pietrūkusies smāde un viņš tāds kā pomādas speciālists būdams lūdza man novilkt taisnu līniju no rīgas līdz promenādei, pa kuru pastaigājies ludviķis četrpadsmitais, kamēr izmežģījis kāju uz līdzenas vietas kā neveikla porcelāna figūriņa marķīza un santropēnas bulvāra krustojumā iestiegot piromānu atstātajās ļerpatās no tās skolotās dienas, kad pie limozīna bija piebraucis kvadricikls, ietriecis dūri rokā un paņēmis, kas savējais un laidies galvu reibinošā pakaļdzīšanā, kamēr ietriecies stabā, kura galā viņam esot bijis piesiets helikopters, ar kuru tas kā mācēdams esot līkumus mesdams aizlaidies pāri policejiskās valsts iekārtai, metot tai lejā apsveikuma kartiņas un laba vēlējumus, jo tikai ar klasisko velosipēdu var laist tādus lokus, kādus laida viņa klasesbiedrs bernards šloks un viņam arī bija mazs pisuārs pie gultas un norītiem liels kruasāns un arī viņa bibi bija staigājis pa gultas valstību un atradis vienā vietā blusu cilindrīti un ielīdis tajā iekšā, iekārtojies un sasalis kā tādā ledus mājiņā un no rīta viņu atradušu saspiedušos kopā ar trim māsiņām un laiski runājam radio viļņos par gaidāmo laiku, kurš nekad tā arī nepienākšot, jo laiks esot jāatceras, nevis pie viņa jādodas vai jāgaida kad tas atnāks pats it kā palu laikā tu skolā sēžot varētu sagaidīt, ka tev pie sola piepeldēs tieši tāds ledus gabals uz kura var patverties ronis, kad vaļi viņu grib nošļakstīt nost, lai apēstu ar saviem garajiem armatūras zobiem tie caurdur viņa sirdi un ronis jau nav nekāds klinšu kāpējs, viņš tiešām ieskatās manā somā, ir tur piena pudele, ir, un es viņu uzcienāju ar roltonu un viņš man paskatās acīs, gudrs tāds, saprotošs, gluži kā lsd kārbiņa ar pills de funkc un viņam arī bija kronis bet kam vai tad te ir kāds pārdevējs šajā tukšajā veikalā vai atvēršanas laiks jau pagājis kur ir piens kur siers kur kefīrs kur gāzēts ūdens es esmu pilns ar guts un mēs te liekam vitrīnu tik plašu kā stikla pērle no manis paša pažobeles atveldzēta un izklaidus nolikta žāvēties mālpils graustos un turkmenistānas pīlādžogu klātbūtnē un kefīrs ir manis paša raudzēts augs, es to izcēlu no gultiņas, kad vēl bija agrs, tāds kā a-g-r-e-s, lai nestu uz vilcienu, jo bija jābrauc uz mākslas skolu un uz noliktavu, kur notika saimnieciskā darbība un man bija kažoks un zem tā žogs un es viņu likvidēju to vidusauss iekaisumu, jo tā vidusauss bija sausa kā govs rudenī, kad pienes pienu pie gultas un iešļāc tev uz sakarsētā vēdera, jo tu nevīžo piecelties avīzes kad nes un nevīžo ar savu elektrisko skrejriteni aizbraukt uz pastu pēc avīzēm un pēc vēstulēm un pēc jogurta jolorta un mēs tajā mēnesī arī bijām lieli bērni mums bija savas gultas un šalles un mēs skrējām slīpajā vilcienā un mēs bijām draugi no dažādām avīzēm un mēs bijām ilustrēti un mums bija savs sakāmais slejā mēs lējām jogurtu jolortu un mēness mums piepalīdzēja, kur zināšanu pašiem mums piepatrūka un piparkūku graustiņš nāca līdzi kā māja uz riteņiem visu laiku bija nopakaļ un mēs varējām vārīt rīsus, kad ieslēdzās sarkanā gaisma un virpināt cd kad bija jāšķērso krosa iela un mēs bijām rezingēti, kad mūs nopratināja liepa un mēs bijām jauki, kad bija jāspicē ausis uz viendieņu pārtijas jumta un tad mums arī piemetās klepus un tādas kakla dzīslu sāpes, ka nevarēja ne ar kādu pīpēšanu vairs aizdzīt smieklīgos simptomus, kas mūs bija mocījuši kopš morija laikiem un tad vēl tā egletjēru ģimene tā dzimta kurā bija sekojuma likums iedibināts par visu nopīpēto ir jāmaksā ar lustru un tad tu arī pierodi pie pīpēšanas kā pie zīmēšanas un tad tu arī atrodies aortas slazdā, jo mēs ar mikimausi meklējām izeju no šīs situācijas, bet viss ko atradām bija jau atrasts pirms mums un to varēja uzskatīt par pieslīpēšanu, bet oriģinālā prieka nebija vairs mūsu platuma grādos šaurībā audzis stiegrains vīrietis iznāca uz lieveņa un aizpīpēja vakar uztītu tabakas smēķējamo gaismu un tur jau tas nāca atpestīšanas prieks pie rīta kafijas viņam piepilināja klāt baldirjāni un bajāra cepurē viņš iepilināja to jāni avotiņu un viņš bija no stiklai taisīts tas dzīpars un viņš bija tik likvīds, ka izvandīja fondu biržu un paņēma tikai vienu smalku pavedienu, kuru turēja tuvu sirdij un knābāja alegorijas kā rozīnes vai kā aroniju pilnās dienas. |
Terciaaras vieniibas sirds rajonaa..
![[User Picture Icon]](http://klab.lv/userpic/172532/275) |
| From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) punkts |
|---|
| Date: |
August 23rd, 2017 - 07:04 pm |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
es reaģēju uz akadēmiju.
Aristotelis retoriku dēvēja par pārliecināšanas mākslu.
|
|