|
pāri kalniem stāv ateja radio šņabis.
uz to brīdi, kad mēs bijām naratīvā sapinuši savus degunradžus, mēs nepievērsām uzmanību viņu izcelsmei jebšubištabiš kā jau noraizējies sainis, lai viņam nebūtu smilšu, es uz sava statīva biju saskatījis ērgļa pilienus, viņa acīgo rasas podu mērinstrumentos bija atdalījušās divas urīna tvertnes no visa šī augstuma plēsušas gaisu un uzlidojot akvamarīnam uz degungala bija patērējušas visu iespējamo precizitāti, bet par to nesūdzējās, jo papīrs cietušo goda vietās bija tik vienlīdzīgs manam nelabumam, ka es ar tīru gaisu nāsīs ienācu ateijā un saplacināju rausi.
uz kodolštābiņa sienām bija revidenta atstātās spiedogu pēdas un pēdu spiedīgās grēdas aiz sabiles bija sagulušas, jo kaut kāds sarkanais kaimiņš aiz pārkaitētas dzelzs bija savu līgavu sagriezis trijstūros un taujāja pēc revolucionārā cara, kuram bija zābaki, bet nebija maka, ko tajos ievīstīt kā slieku trenerim būtu bijis kaut kas sakāms par sviedriem. un arī nepateica neko, jo runas vārsti bija viņu padarījuši par ruporu pie raudu mūra un pie moru kolonizatoru forta sienām manas melnā kuba tvertnes kā virpulī sagrieza visu maharadžu un viņš ar savu paltraku svītu izklupa princim pie kājām ar amonija pinceti pieskārās smilšu graudam un raudāja, jo tas viņam bija pavēlējis kalpot sātanam, bet visas dienas un rītus un vakarus bez nakts maiņas viņš bija gozējis sava prāta pīgožņus jēkaba tēva spalvās un tagad vēl tikai atģidies par saviem bittorentiem tas ir bitkoiniem ko bija nokopējis un trādirīdoja apkārt kā neaizskaramo cia un ceo tātad cia satika savu brāļadēlu ceo un viņi bija brežņevi bez jautājumiem. un viņš tiem pateicās par lēkšgumiju, kurai nebija nekā cita kā tikai ciešanu un viegļa neizpratnes virpuļa par kailo gliemi aiz kura palika sliede uz silīcijskābi tiešā mērķējumā lidoja cepumu raķete un sasita podiņu par amalju un sniega cilvēku un par resno rezignatoru ar siļķu čemodānu portfolē pa manu montparnasē un sēdi klusi kamēr zem zemes strādā cilvēku mazulis rieš krogus un spiedz sandales es redzu tavu indi tā ir montgomerija papē tā ir no manis pa labi un tu esi krēmkrāsas puve, ja jau tā tas bija jānosauc nekonkretizētā laipnības festifālā karnevālā ar ak vai un vai man dieniņ tur taču trupe nāk pa pakalnu un tai pa gaitu maisās marle ar okeju.
un no vienas manas neatlāgotās atmosfēras beroties pēc vārdiem būtu varbūt kaut kādu bleku izvēmis no savas pazoles un es viņam pievērsu uzmanību uzmanības nepievērstajam pastarim kurš ar fēnu bija sev nodrošinājis nemainīgu iztiku simtu desmit erio mēnesī plus tur īre un komunālie par kuriem maksāja nezin kas un viņš sēdēja savā šīfera krēslā un spokoja ārā pa logu savu segas valni un tad arī pienācu prusaku vasara un izdzina viņu uz tīras baltas lapas un viņš ieraudzīja sevi dieva acīm, kuras karājās eglē un teica krā krā nu gan tev nav kur sprukt, tu man esi rokā, lai gan metaforiski tas izskatījās tā, ka viņš ielika kabatā sviesta batonu un kad nāca krievu tanki ielika kabatā roku un tur bija pilns ar untumiem un viņš sauca nost ar fašistiem un nost ar šlipsēm un pēcpušu slaucītāji saausieties mēs tūlīt ieiesim jaunā orbītā un pēc mums paliks daudz kauna, kurš sacietēs un radīs paradīzes drupas nākamajām paaudzēm. |
|
paralēlā rīga · nekas nav interesantāks par nebeidzamu html kodu, lai gan senās vāzes ir interesantākas ar to, ka viņām ir lidojušas pāri inteliģentās kara lidmašīnas, kuras nav pieņēmušas darbā kišlovski par politisko biroju inscinētāju mūsdienu dramaturģijā, kas uz mākslas bāzes ir izaudzējis kūdru, ar kuru apberas laureātes · un viņām ir taisnība, jo nejau viņām bija tas drošsirdības mērs, kurš intereses glabāšanai bija izvēlējies kūdru, ar kuru tās bija ņēmušas savu galu un tinušas ap pirkstu tinušas spolē un satinušas sev atpakaļmezgla atmodu, ar atpūtu to salīdzināja kāds kūrortu arheologs, kurš bez mitas klāre brehte minhauzene jūlija spoliņa vides dienestā pavēstīja, ka aglomerācija mūsu trejās sienās ir bijusi ierobežota ar apžogu, ar tādu kā kleptomānes klēpi, kurā spolēja viedvalži un spulgās acis viņos raudzījās pa taisno no taisnās kirgihstānas un meloja sev par nabadzību, kurā bija savs ērms dzīvi vedis, bet nebija apšuvis dēļus, tie izira uz politiskā biroja sienām mēs redzam sēnes, kurās nekas nav mitējies šai baltā dieniņā pret deniņu batutu atmestā pastmarkā jokoju jokoju dzīvi bez ierunas par paštaisniem un par šaipusi un taipusi pa pusei ar roku un uz pusēm ar pilsdrupu vienā atmiņā bija kodols, bet citās nebija nekas no pamestā gara un tad arī tas slīpmašīnas operators no savas profesionālās darbības starpbrīžos ņēma roku un atvēra kodolu viņā bija sēnalas un arī viens grams utu man tas slīpmašīnas operators patika un viņš man lika uzgriezt sev roku un viņš bija no lēdurgas arī nācis un uz baušķinieka kāzām bija atnesis spolētājus, kuri tērēja naudu un brauca ar zaļas markas auto audi vai arī ar krepapīra venēru vai arī ar sirdsdēstiem un arī varbūt ar pamestām ēkām · un es viņas arī tērēju un tagad trīcu, ja ne pats auglīgākais stāsts, tad pavērs apvārsni tikai vienu decimāli un arī tad varbūt ar spolēm un mēs viņās redzēsim raudas, jo tās mūs mācīs un mēs mīcīs un tas spārdīs un vēderu gārdzīs un varbūt arī ar pavisam apputējušu laiku solīs solipsismu, bet atdos savu dzeramo ubagam ar maiņstrāvas acīm, kurās būs vēdergraizes un visa cita bioloģiska daba, kura ir izpētīta un kuru var ieslēgt soli pa solim, jo tās mūs mācīja kariķēt, ka mēs iemācījāmies rāpties kā kaķi un tas ir cilvēcīgi, ja zem mūsu zolēm maļ gumiju, bet gliemezis rāpo vislēnāk no visa, kas ir samīcīts strupainis, bet mēs tai mūrī vēl atmūrēsim cilvēkus, tie iznāks un tie būs savi ļaudis, bet mēs nerunājam ar mirušajiem · |
|
|