Viena lapa - Post a comment

paralēlā rīga · nekas nav interesantāks par nebeidzamu html kodu, lai gan senās vāzes ir interesantākas ar to, ka viņām ir lidojušas pāri inteliģentās kara lidmašīnas, kuras nav pieņēmušas darbā kišlovski par politisko biroju inscinētāju mūsdienu dramaturģijā, kas uz mākslas bāzes ir izaudzējis kūdru, ar kuru apberas laureātes · un viņām ir taisnība, jo nejau viņām bija tas drošsirdības mērs, kurš intereses glabāšanai bija izvēlējies kūdru, ar kuru tās bija ņēmušas savu galu un tinušas ap pirkstu tinušas spolē un satinušas sev atpakaļmezgla atmodu, ar atpūtu to salīdzināja kāds kūrortu arheologs, kurš bez mitas klāre brehte minhauzene jūlija spoliņa vides dienestā pavēstīja, ka aglomerācija mūsu trejās sienās ir bijusi ierobežota ar apžogu, ar tādu kā kleptomānes klēpi, kurā spolēja viedvalži un spulgās acis viņos raudzījās pa taisno no taisnās kirgihstānas un meloja sev par nabadzību, kurā bija savs ērms dzīvi vedis, bet nebija apšuvis dēļus, tie izira uz politiskā biroja sienām mēs redzam sēnes, kurās nekas nav mitējies šai baltā dieniņā pret deniņu batutu atmestā pastmarkā jokoju jokoju dzīvi bez ierunas par paštaisniem un par šaipusi un taipusi pa pusei ar roku un uz pusēm ar pilsdrupu vienā atmiņā bija kodols, bet citās nebija nekas no pamestā gara un tad arī tas slīpmašīnas operators no savas profesionālās darbības starpbrīžos ņēma roku un atvēra kodolu viņā bija sēnalas un arī viens grams utu man tas slīpmašīnas operators patika un viņš man lika uzgriezt sev roku un viņš bija no lēdurgas arī nācis un uz baušķinieka kāzām bija atnesis spolētājus, kuri tērēja naudu un brauca ar zaļas markas auto audi vai arī ar krepapīra venēru vai arī ar sirdsdēstiem un arī varbūt ar pamestām ēkām · un es viņas arī tērēju un tagad trīcu, ja ne pats auglīgākais stāsts, tad pavērs apvārsni tikai vienu decimāli un arī tad varbūt ar spolēm un mēs viņās redzēsim raudas, jo tās mūs mācīs un mēs mīcīs un tas spārdīs un vēderu gārdzīs un varbūt arī ar pavisam apputējušu laiku solīs solipsismu, bet atdos savu dzeramo ubagam ar maiņstrāvas acīm, kurās būs vēdergraizes un visa cita bioloģiska daba, kura ir izpētīta un kuru var ieslēgt soli pa solim, jo tās mūs mācīja kariķēt, ka mēs iemācījāmies rāpties kā kaķi un tas ir cilvēcīgi, ja zem mūsu zolēm maļ gumiju, bet gliemezis rāpo vislēnāk no visa, kas ir samīcīts strupainis, bet mēs tai mūrī vēl atmūrēsim cilvēkus, tie iznāks un tie būs savi ļaudis, bet mēs nerunājam ar mirušajiem ·