Viena lapa - Post a comment

pāri kalniem stāv ateja radio šņabis.

uz to brīdi, kad mēs bijām naratīvā sapinuši savus degunradžus, mēs nepievērsām uzmanību viņu izcelsmei jebšubištabiš kā jau noraizējies sainis, lai viņam nebūtu smilšu, es uz sava statīva biju saskatījis ērgļa pilienus, viņa acīgo rasas podu mērinstrumentos bija atdalījušās divas urīna tvertnes no visa šī augstuma plēsušas gaisu un uzlidojot akvamarīnam uz degungala bija patērējušas visu iespējamo precizitāti, bet par to nesūdzējās, jo papīrs cietušo goda vietās bija tik vienlīdzīgs manam nelabumam, ka es ar tīru gaisu nāsīs ienācu ateijā un saplacināju rausi.

uz kodolštābiņa sienām bija revidenta atstātās spiedogu pēdas un pēdu spiedīgās grēdas aiz sabiles bija sagulušas, jo kaut kāds sarkanais kaimiņš aiz pārkaitētas dzelzs bija savu līgavu sagriezis trijstūros un taujāja pēc revolucionārā cara, kuram bija zābaki, bet nebija maka, ko tajos ievīstīt kā slieku trenerim būtu bijis kaut kas sakāms par sviedriem. un arī nepateica neko, jo runas vārsti bija viņu padarījuši par ruporu pie raudu mūra un pie moru kolonizatoru forta sienām manas melnā kuba tvertnes kā virpulī sagrieza visu maharadžu un viņš ar savu paltraku svītu izklupa princim pie kājām ar amonija pinceti pieskārās smilšu graudam un raudāja, jo tas viņam bija pavēlējis kalpot sātanam, bet visas dienas un rītus un vakarus bez nakts maiņas viņš bija gozējis sava prāta pīgožņus jēkaba tēva spalvās un tagad vēl tikai atģidies par saviem bittorentiem tas ir bitkoiniem ko bija nokopējis un trādirīdoja apkārt kā neaizskaramo cia un ceo tātad cia satika savu brāļadēlu ceo un viņi bija brežņevi bez jautājumiem. un viņš tiem pateicās par lēkšgumiju, kurai nebija nekā cita kā tikai ciešanu un viegļa neizpratnes virpuļa par kailo gliemi aiz kura palika sliede uz silīcijskābi tiešā mērķējumā lidoja cepumu raķete un sasita podiņu par amalju un sniega cilvēku un par resno rezignatoru ar siļķu čemodānu portfolē pa manu montparnasē un sēdi klusi kamēr zem zemes strādā cilvēku mazulis rieš krogus un spiedz sandales es redzu tavu indi tā ir montgomerija papē tā ir no manis pa labi un tu esi krēmkrāsas puve, ja jau tā tas bija jānosauc nekonkretizētā laipnības festifālā karnevālā ar ak vai un vai man dieniņ tur taču trupe nāk pa pakalnu un tai pa gaitu maisās marle ar okeju.

un no vienas manas neatlāgotās atmosfēras beroties pēc vārdiem būtu varbūt kaut kādu bleku izvēmis no savas pazoles un es viņam pievērsu uzmanību uzmanības nepievērstajam pastarim kurš ar fēnu bija sev nodrošinājis nemainīgu iztiku simtu desmit erio mēnesī plus tur īre un komunālie par kuriem maksāja nezin kas un viņš sēdēja savā šīfera krēslā un spokoja ārā pa logu savu segas valni un tad arī pienācu prusaku vasara un izdzina viņu uz tīras baltas lapas un viņš ieraudzīja sevi dieva acīm, kuras karājās eglē un teica krā krā nu gan tev nav kur sprukt, tu man esi rokā, lai gan metaforiski tas izskatījās tā, ka viņš ielika kabatā sviesta batonu un kad nāca krievu tanki ielika kabatā roku un tur bija pilns ar untumiem un viņš sauca nost ar fašistiem un nost ar šlipsēm un pēcpušu slaucītāji saausieties mēs tūlīt ieiesim jaunā orbītā un pēc mums paliks daudz kauna, kurš sacietēs un radīs paradīzes drupas nākamajām paaudzēm.