| May 22nd, 2016 |
|
Lielie putni, aizlidojot, pazūd bez neviena kliedziena, sašvīkātās debesis nepiebalso viņu aicinājumiem. Tie aizlaižas pāri auglīgiem ezeriem un purviem; to spārni šķir miegainu mākoņu pūļus. Mums pat nav atļauts piesēst: saceļas smiekli, un mums skaļi jānožēlo savi grēki. |
|
Vienā jaukā dienā, kuras krāsu vairs nav iespējams atcerēties, mēs atvērām mierīgās sienas, tās bija stingrākas par senajiem pieminekļiem. Mēs tur bijām, un prieka asaras lija no mūsu atplestajām acīm. Mēs teicām: "Pirmā lieluma planētas un zvaigznes nevar mums līdzināties. Kā sauc šo spēku, kas baisāks par gaisa stihiju? Greznās augusta naktis, brīnišķīgs mijkrēslis jūrā - jūs taču esat vienkārši smieklīgi! Žaveles ūdens un mūsu roku līnijas valdīs pār pasauli. Mūsu grandiozo plānu mentālā ķīmija, tu esi stiprāka par agonijas kliedzieniem un fabriku krekšķošajām balsīm!" Jā, tajā vakarā, visbrīnišķīgākajā no visiem vakariem, mēs atļāvāmies skaļi raudāt. Garāmejošās sievietes mūs ņēma pie rokas, dāvājot, gluži kā puķu pušķi, savus smaidus. Mūsu sirds sažņaudzās no aizgājušo dienu banalitātes, mēs novērsāmies, nevēloties vairs redzēt ūdens strūklas, kas dzenas pakaļ citām naktīm. |
|
Nepateicīgā nāve - viņa viena mūs ciena.
Viss ir salikts pa plauktiņiem, un neviens nav spējīgs sarunāties: nozīmes paralizētas, aklie kļuvuši cienījamāki par mums. |
|
Mums parādīja lētu sapņu manufaktūras un veikalus, kas līdz griestiem piebāzti noslēpumainām drāmām. Brīnišķīgs kino, turklāt tajā spēlē mūsu senie draugi. Mēs daudzas reizes izlaidām viņus no acīm un noteikti atradām tajā pašā vietā. Viņi mūs cienāja ar iepuvušiem saldumiem, un mēs dalījāmies ar saviem vēl nedzimušajiem priekiem. Viņi kaut ko buldurēja, nenovēršoties skatīdamies mūsu acīs: vai spēsim kādreiz atcerēties viņu teikto, viņu aizmigušo dziedāšanu? Mēs viņiem uzdāvinājām savu sirdi, mūsu sirds - bāla dziesmiņa. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |