Viena lapa - Post a comment

Vienā jaukā dienā, kuras krāsu vairs nav iespējams atcerēties, mēs atvērām mierīgās sienas, tās bija stingrākas par senajiem pieminekļiem. Mēs tur bijām, un prieka asaras lija no mūsu atplestajām acīm. Mēs teicām: "Pirmā lieluma planētas un zvaigznes nevar mums līdzināties. Kā sauc šo spēku, kas baisāks par gaisa stihiju? Greznās augusta naktis, brīnišķīgs mijkrēslis jūrā - jūs taču esat vienkārši smieklīgi! Žaveles ūdens un mūsu roku līnijas valdīs pār pasauli. Mūsu grandiozo plānu mentālā ķīmija, tu esi stiprāka par agonijas kliedzieniem un fabriku krekšķošajām balsīm!" Jā, tajā vakarā, visbrīnišķīgākajā no visiem vakariem, mēs atļāvāmies skaļi raudāt. Garāmejošās sievietes mūs ņēma pie rokas, dāvājot, gluži kā puķu pušķi, savus smaidus. Mūsu sirds sažņaudzās no aizgājušo dienu banalitātes, mēs novērsāmies, nevēloties vairs redzēt ūdens strūklas, kas dzenas pakaļ citām naktīm.