|
Garlība Merkela
Pastalnieki danco. |
|
Ja visu uztveru personīgi, tad toč nesaprotu, kas cilvēkiem par problēmu. Tip, galīgi tizleņi? Tomēr izskatās, ka pastāv dažādas nostājas, un viņas viena otru apdirš. Tip, kas man par daļu? Neko. |
|
Pareizi, ka tāds vispārējs uzmetums jau ir veikts? Piemēram, Hēgelis. Vācietis cietās mapēs. Izproti Hēgeli, tad redzēsi, ko vēlies pamainīt. Tumsonība skan no maniem vārdiem, bet es nekautrējos afišēt savu neziņu, un apkārt vieni vienīgi noklusēti nolūki. Kā saglabāt veselo saprātu, sajūkot prātā. Neviens man nepateiks, ja vien neesmu sapratis pats. Un arī tad tikai afirmācija. Kas ir tā dzīve vienam? |
|
Kas tā bija par filmu, kur, a, skotu balts melns balts melns atlido uz salu un viņu sadedzina vikermēnī kopā ar vistām un cūkām kā upuri saulei? |
|
Man ir nelielas problēmas ar noklusēšanu, piemēram, man šķiet, ka vajadzētu noklusēt, kā nosaucu visu slikto, kas man galvā notiek, tādu kā savu ēnu es viņu nosaucu vārdā un kad savā personībā atkal pamanu kaut ko sliktu, tad piedēvēju to šim vārdam, bet man sķiet, ka šo vārdu nevajag nevienam atklāt, bet kaut kāds kārdinājums ir, lai, piemēram, gadījumā viņš sadomā manifestēties kā entitāte, lai es varu padalīties ar saviem brāļiem un māsām velna gaļas cepetī. Kārdinoši? To jau es arī saku, ka neesmu drošs, lai gan šādos jautājumos būtu veselīgi iemantot stabilu nostāju, jo ir jēdzieni, kuros variācijas nav jāveic ikdienas darbā ar ēteri. |
|
Bļitkoju noizu
 |
|
jes jes jes man labāk paklusēt ar savu netīro valodiņu vai kā kārlis vērdiņš saka nogalinājis valodu un bauro kā lops, bet es dzīvošu sabīnes ielā jes jes jes es biju tā izdomājis, ka esmu jau tāds kā miris un neviens ar nevienu vairs netiekas, bet tā nav!!@! jjes jes jes. nē, tiešām, es labāk šito izdzēsīšu, jo priekš kam ir jābojā citiem cilvēkiem labi iegaumētu, es gribēju teikt sāpi, bet kas tā par sāpi tādu. vispār man labāk ir nedomāt un nerunāt par citiem cilvēkiem, lai viņus neaptraipītu, jo viss, kas iet caur manu personību ir, paga, personība ir kaut kas cits, es pat nezinu, par ko es runāju, man ir kaut kādas neskaidras nojautas un gaidas, bet, ko es domāju, es nevaru pateikt. kāda velna pēc es vispār māku runāt, nu, tas ir, runāt es nemāku, bet valodu es lietoju un pieķēmoju kopējo ēteri, kur cilvēki taču nāk satikties. tāpēc jau es baidos līst ārā, jo man šķiet, ka es ar savu klātbūtni tikai aptraipu un nodaru kaunu cilvēcei, latviešiem, rīdziniekiem. nē, nu labi, latvijas laukos nezin kādi cilvēki dzīvo, nezin kādā trūkumā vai kā tur, man vispār nav nekādas sajēgas, bet kaut ko pļurzīt man gribas, jo tas ir vienīgais veids, kā es varu izpausties, vai ne? tas ir vienīgais veids, kā es jūtos tuvāks kaut kādam cilvēciskajam garam, un galu galā, vai tad avīzēs nebija rakstīts, ka dekadentiskie dzejnieki arī mēdz būt ģeniāli. nu, tas ir tas, ko es no tā nolasīju, apbrīnu par rembo un bodlēru. hahaha, iesmiesies varbūt, tagad nevar saukt vārdā, jo es tiešām negribu, lai manis nosauktās personas tiktu asociētas ar mani, kurš taču ir riktīgi noziedzies. man tikai vajadzētu tā konkrētāk precizēt savu nodarījumu. tas, ka es zinu, ka esmu vainīgs, vēl nenozīmē, ka esmu vainīgs, ja es nespēju pateikt, par ko tieši es esmu vainīgs. abstrakta vainas apziņa man ir, es jūtos tāds kā trešs, nu tāds, kā uz mani paskatījās, te atkal neminēšu vārdu. un vispār man ir mainījusies realitāte apkārt, jo es to vien tikai daru, kā atceros un piefiksēju, kā pret mani slikti paskatās, paklusē vai ko pasaka, nu, tā, ka es esmu galīgais netīrums. savā ziņā interesanti, bet, pirms es par to tagad te saku, man tas rada īstu meteoro ārprātu. es domāju, vai, esmu taču galīgi zudis auzās un draņķī, bet, parau, par to runājot, es tajā saskatu šarmu. tā kā paceltos virs viduvējības. nezin, uz cik ilgu laiku un nezin, cik ilgtspējīgi. un vispār, haha, man točna nedrīkst piedot šādu sevis ķengāšanu klusībā, par to nereflektējot un nevienam nestāstot. es taču točna būtu sevi sevī pašā nomušījis. es nezinu, man vajadzētu vispār sevi turēt pa distanci no sevis paša. šāda dzīvošana sabīnes ielā man, es tagad runāju par rakstīšanu. lai cik lielā tūtā es brīžiem nebūtu bijis, es tomēr kaut kā paturēju prātā, ka ir tāda rakstīšanas iespēja, bet man negribas pārāk ilgi pie tā kūkot, jo rakstīsāna ir tas ko es tagad daru, bet, ja es pasaku, rakstīšana, un pie tā palieku, tad ko man dod tāds bezjēdzīgs vārds. |
|
trakākais ir zināt, kas? tas, ka pēc visas savas emocionālās trimdas es ierakstu vienu atklātu ierakstu un atkal jūtos uzņemts cilvēciskajā saimē. vai vēl labāk - saimē, kur ir paši labākie. ir jau vēl labāki, bet tie jau vairs nav aptverami labi, tie jau ir kaut kādi kiborgi, tur noteikti ir iejaukts kāds dators. es gribēju tikai teikt par tām šausmām, kas man ir bijis jāpiedzīvo pēdējo gadu laikā, kad biju pats sevi izraidījis no rakstīšanas republikas. labi, pagaidiet, nometiet skroti, tas ir, nometiet skabargu, tas ir piebremzējiet ar savu ērmoto sajūsmu, jo es tagad mazliet novirzos no tā, ko uzsāku, jo trubas netur sajūsmas plūsmu. es tikai gribu teikt, ka atkal saskatu perspektīvu. kas ir mainījies? kas tāds notika, kas man lika atkal to ieraudzīt? es taču visu laiku pa kaut kādu pussnaudu... viena lieta, kas ar mani notikusi, ir man te pirms pāris dienām piezvana, to jau es stāstīju, tas man lika saskarties ar realitāti atkal, savādāk tā pseido drošība, kas mani bija pārņēmusi kā polietilēns nelaida nekādu jēgu cauri. vēl es vakar ilgi skatījos ievai acīs. un tas ir jāmin kā viens no faktoriem, jo neviļus biju pieņēmis izvairīgu acu skatienu pēc visiem neseniem un senākiem satricinājumiem manā dzīvē es biju mēģinājis novērsties no cilvēkiem un, varētu tā teikt, neskatījos viņiem acīs. it kā sakot - jūs cūkas, redziet, kā es varu bez jums, es jums atriebjos. bet tas tikai mani novietoja tādā ērmotā transā un kaut kādā limbo, kur būtībā saglabāt kaut kādu erogēno dzirksti ir štrunta jautājums, tas ir, nevajag tur iet. labāk dzeriet vīnu ar draugiem, es jums to pasaku. vispār es varētu tagad ierasties galvaspilsētā no dziļiem laukiem kā rasputins, tikai nav jau mums nekāda tāda pasaules mēroga ietekmes galma. kur tad es vispār savu magnētismu... haha, vēl viens paradokss. nezin kāpēc biju sevi visu laiku uzskatījis kā labu būtības sapratēju, kā tādu, kas labi saprastu dzīvniekus un ko tik vēl ne, bet ar visu šito pagrimumu esmu zaudējis arī šīs spējas, ar suņiem saprotos ar dievu uz pusēm, cilvēki pat visprimitīvākie var norādīt man manu vietu, un es pat nevaru iepīkstēties. vienvārdusakot, savu sodu esmu saņēmis, izcietis... labi, to jau vēl redzēs, vai izdzīvošu fiziski, varbūt vēl kāda komētas aste nāks un iepiļīs pa baškāriju. nevar jau zināt. jūs jau arī gan jau ka nezināt īsti precīzi, kas jūs sagaida. jāpaļaujas uz providenci, vai ne? bet tā jau labāk ir saglabāt kaut ko tādu sevī, ko pats redzēdams par vērtību. nav tik viegli x2, vai ne? |
|
|
