Viena lapa - Post a comment

jes jes jes man labāk paklusēt ar savu netīro valodiņu vai kā kārlis vērdiņš saka nogalinājis valodu un bauro kā lops, bet es dzīvošu sabīnes ielā jes jes jes es biju tā izdomājis, ka esmu jau tāds kā miris un neviens ar nevienu vairs netiekas, bet tā nav!!@! jjes jes jes. nē, tiešām, es labāk šito izdzēsīšu, jo priekš kam ir jābojā citiem cilvēkiem labi iegaumētu, es gribēju teikt sāpi, bet kas tā par sāpi tādu. vispār man labāk ir nedomāt un nerunāt par citiem cilvēkiem, lai viņus neaptraipītu, jo viss, kas iet caur manu personību ir, paga, personība ir kaut kas cits, es pat nezinu, par ko es runāju, man ir kaut kādas neskaidras nojautas un gaidas, bet, ko es domāju, es nevaru pateikt. kāda velna pēc es vispār māku runāt, nu, tas ir, runāt es nemāku, bet valodu es lietoju un pieķēmoju kopējo ēteri, kur cilvēki taču nāk satikties. tāpēc jau es baidos līst ārā, jo man šķiet, ka es ar savu klātbūtni tikai aptraipu un nodaru kaunu cilvēcei, latviešiem, rīdziniekiem. nē, nu labi, latvijas laukos nezin kādi cilvēki dzīvo, nezin kādā trūkumā vai kā tur, man vispār nav nekādas sajēgas, bet kaut ko pļurzīt man gribas, jo tas ir vienīgais veids, kā es varu izpausties, vai ne? tas ir vienīgais veids, kā es jūtos tuvāks kaut kādam cilvēciskajam garam, un galu galā, vai tad avīzēs nebija rakstīts, ka dekadentiskie dzejnieki arī mēdz būt ģeniāli. nu, tas ir tas, ko es no tā nolasīju, apbrīnu par rembo un bodlēru. hahaha, iesmiesies varbūt, tagad nevar saukt vārdā, jo es tiešām negribu, lai manis nosauktās personas tiktu asociētas ar mani, kurš taču ir riktīgi noziedzies. man tikai vajadzētu tā konkrētāk precizēt savu nodarījumu. tas, ka es zinu, ka esmu vainīgs, vēl nenozīmē, ka esmu vainīgs, ja es nespēju pateikt, par ko tieši es esmu vainīgs. abstrakta vainas apziņa man ir, es jūtos tāds kā trešs, nu tāds, kā uz mani paskatījās, te atkal neminēšu vārdu. un vispār man ir mainījusies realitāte apkārt, jo es to vien tikai daru, kā atceros un piefiksēju, kā pret mani slikti paskatās, paklusē vai ko pasaka, nu, tā, ka es esmu galīgais netīrums. savā ziņā interesanti, bet, pirms es par to tagad te saku, man tas rada īstu meteoro ārprātu. es domāju, vai, esmu taču galīgi zudis auzās un draņķī, bet, parau, par to runājot, es tajā saskatu šarmu. tā kā paceltos virs viduvējības. nezin, uz cik ilgu laiku un nezin, cik ilgtspējīgi. un vispār, haha, man točna nedrīkst piedot šādu sevis ķengāšanu klusībā, par to nereflektējot un nevienam nestāstot. es taču točna būtu sevi sevī pašā nomušījis. es nezinu, man vajadzētu vispār sevi turēt pa distanci no sevis paša. šāda dzīvošana sabīnes ielā man, es tagad runāju par rakstīšanu. lai cik lielā tūtā es brīžiem nebūtu bijis, es tomēr kaut kā paturēju prātā, ka ir tāda rakstīšanas iespēja, bet man negribas pārāk ilgi pie tā kūkot, jo rakstīsāna ir tas ko es tagad daru, bet, ja es pasaku, rakstīšana, un pie tā palieku, tad ko man dod tāds bezjēdzīgs vārds.