|
Mans arghuments ir lupatās. Mans arguments ir īsts. Es sapņu teicējs reālists, es tīši raiti bīdu. Jā, man ir iekšā koka klucis, delfīns ir sīcis. Es nesaku to, ko te var izlasīt. Līdaka Līce. Es peldu lācim pa muguru, man nopakaļ dejo līķi.
Ir mūsu vēsturē tāds kauna traips. Es esmu bijis staļinists, i used to hold it in my hand. Pēdējā klase iekāpj vilcienā un aizbrauc prom pavisam. Mēs lidojuši neesam, bet varam garantēt, ka rīta lietus nesamirks, ja palagi tam maisā. Korallis, svētais korallis. Es jums atnesīšu plostu un brūnganu odzes jostu. Mērinstrumentu skapī ir palicis rokas nospiedums. Turiet savos ledusskapjos pretindes ampulas. Ja notiks straiks, mēs zināsim kā regulēt savus t-kreklus. |
|
es neesmu akls, es esmu uztraukums mana nāss ir asins tāss es redzu cauri sienām miegs nāk kā duēlnieks ar aizsargu un kapli un man ir reizēj jāzina kā izturēties sekli līdz kaijas aiznes galvvidu un galvvidus ir kapi. mēs redzam savas savīstītās kājas kas guļ kā laimi atmetušas bet gala rezultāta stikli rezignēti nosmīn kaplī. tam pretim nāca liela trieka ar asiem priekšmetiem un lietu ar krāsainuma spietu mēs viņus iztālēm jau redzējām un gājām skatīties kā liekas divus lielus trumuļus pilnus zirgu lietu tur kājas rokas gurni un krēpes bet iekšā mazs konteiners kas to visu saliek kopā kā humpalās samet cilvēku rokas un kājas un tad notiek visnacionāla apmaiņas punkta grauzdiņu māja. |
|
yeah make them fucking cool. ak dievs ja es varētu patiekt to ko es gribu pateikt, tad es pateiktu par siekalu uz palodzes, kas izkaltusi kā sāls okeāns. viņš ir izkaltis un atstājis immense tuksnesi. mani skolotāji ir Andris Breže un Andra Neiburga, es pie viņiem eju uz stundām, lai gan vajadzēja atcerēties Andras vārdu. un jā kāpēc man viņa būtu jāsauc vārdā, ja es viņu pazīstu tikai kā skuku, kura neko neraksta. nav auglīga vide, tuksnešaina. pāris zāles kumšķi ir šur un tur ja nonāk tādā vietā, bet pārsvarā ir immense tuksnesis. tāda kā ūdens pasaule, tikai bez ūdens. it kā gribētos dzert. vai tad nevar vienkārši dzīvot pakistānas pasta markā? es esmu dienestā Āfrikas Sahārā. kāpēc jums šķiet man ir tik grūti pieņemt mūsdienu cilvēku? jo es taču esmu cēlies no tuksneša ļaudīm, mēs galvu ietinam lakatā, bet mūsdienās cilvēki staigā pliki kā pimpji. kā zemenītes, sērsna, kā šēra, kas novelk savu mitro apakškreklu un ieiet dušā. es nevarētu pieturēties pie šī argumenta pat ja ļoti gribētu, tādēļ otreiz tāda nebūs. vai man ir žēl atvadīties no sava argumenta? kur viņš nonāks, interneta vietnē, kur viņu apkalpos kuģu doka darbinieki sametinās tur kaut ko un piekrāsos un palaidīs okeānā peldēt dreifēt varbūt kļūt par spoku kuģi, ko neviens nevar atrast. kuģim ir jānāk krastā, ja viņš grib palikt uz ūdens. protams, zemūdenes un dziļdzelmes zondes ir cits jautājums, varbūt jānomaina flotes departaments. ar metodoloģiju metalurģijas nodaļā nodarboties varētu mest pie malas un pāriet pie jūras bioloģijas. labi, dzīvošu milzīgā akvārijā. |
|
visi mani akordeoni ir noreducējami uz pāris vārdiem. priekš kam tik plaši izteikties, ja var pateikt dažos vārdos. vot niķis. |
|
nevarētu patiešām teikt, ka man patīk mana jaunā persona. ko es tur vienu reizi teicu, ka tad kad man būs piecdesmit gadu tad gan es būšu krutāks par piecdesmitgadniekiem, bet nākas konstatēt, ka tādas meitenes kā dute grib uzzināt no virginia_rabbit, kāpēc viņa man nevarēja piedot? kāpēc kāpēc man nātres iet pāri ķermenim, tāpēc tāpēc, ka es sēžu krūmos pie ezera. es esmu pliks, man kājās ir zeķes, bet tas nav pilnībā zināms. uz ezera ir vakars, otrā krastā redzami koki un debesis, augšā ir gaismas stabs, tie ir kosmiskie kuģi, kas mani nolaupa. kāpēc man ir jādzīvo spēkstacijā? es varbūt gribētu būt putniņš? kāpēc augsti papēži atstāj ritmu uz asfalta, vai tāpēc ka balts limuzīns ir laulību krāsā vai varbūt tāpēc, ka kad biju maziņš mani jau vienreiz salaulāja pa jokam kādās kāzās. kas tās par kāzām bija un kas tā bija par meiteni? pajautāt to vecākiem īmeilā būtut tāpat kā uzrasties pēc divdesmit gadu prombūtnes un visu savu ceļojumu gaitā radušās pārdomas mēģināt noskaidrot, bet visu mūžu ir bijis klusums, tagad pa dzīves ceļiem izgājis un pa dzīves ūdeņiem izbraucis, pa dzīves gaisiem izlidojis viņš atnāk mājās meklēt galveno elementu, kas noslēgs grandiozo eksperimentu ar cilvēka dabu. vai jums būtu kādi ieteikumi cilvēkam, kas ir nolēmis iet, bet apstājies? ko tāds cilvēks, tādam jau tikai var uzbrēkt, iebaidīt viņu, iekustināt, lai viņš kā taurenis pa lampu sistos, pa sikstu kapellu ar koka nūju sistos atsistos no kardināliem atsistos no ēnām, no brāļiem, no miesīgas mātes atsistos, lai tikai tiktu līdz zelta nektāram, kas pacels rokas virs nātrēm. es padodos, saņemiet mani gūstā, atdodiet mani fuko uz pāraudzināšanu, es gribētu redzēt, kā jūs mani ārdītu pa slānim vien kā sīpoliņu un viņa piedzīvojumu, kā jūs gribētu zināt visu par mani. tā jūs arī darīsiet. |
|
es nevaru nevienam neko pajautāt, jo es baidos cilvēkus saraudināt. |
|
punkts, pret kuru atsperties. |
|
little bit of this and little bit of that you got me under attack. valsts vara ir raķešu rokās, rokas ir raķešu vietā vietā kurā nav neviena cilvēka paceļas rokas padoies nevienam. gāgānu karš ir visnozīmīgākais pagājušā gadsimta notikums. man nav redeļu, un tas ir briesmīgāk nekā sākt teikumu ar teikumu un turpināt to ar citu teikumu. ko tie vārdi gribēja pateikt. kāpēc viss aizplūst? kā bez katolicisma attīstīt spēju dzīvot. laboratorijas darbi un nedarbi. izbeidziet lietot alkoholu. man nepatīk, ka citi ķermeņi lieto alkoholu. kas tas par vispār vārdu tādu nesmuku alkaloīdi kas tie par molekulāriem dzīvniekiem ak atpestiet mani elektroiskā laimeta murgu. nav rakstu darbam gara, nav tam galvas, nav tam kāju. es sēžu savā prērijā, bet manis tur nav. gaspadins un gaspaža rokas pasituši plecos gaidiet mūs uz sava sliekšņa, mēs jums atnesīsim pienu. aukstas rokas, auksta burka, mazgā muti tējā. arhetipisks artis, arhetipisks cilvēkbērns, vai jums karu vajadzēja somā? vai jūs esāt somu rokā? roku rokā, roku rokā, nodosim ķieģeli roku rokā kāds pasita padusē smago tarbu grūti kļuva stāvēt viņš izgāja no skaitļu rindas viņš ceļoja viens vienīgs virknes skaitlis starp skaitļiem, kuru starpā nebija secības. visas iespējamās rokas nespēs saņemt tevi vienlaicīgi. tuvākās paņems tuvāko, bet tālākās nemaz netieksies tik tālu, jo tām būs savi pievilkšanās punkti. zīmes, dzīres, akvalanga spēks, gaidiet mani mājās, kad man izbeigsies lāpsta. gaidiet ar kokiem un krūmiem un liepām un laivām vediet pa liedagu vediet mani pastaigā. gaidiet uz bagātīgi klāta galda, rakstiet zīmītes sniegā. slēpes, šis taisnvirziena kodols, tikai pa sniegu tās nesiet. un slēpjzābakus, ko nomainiet pret īstiem ielas apaviem un lauku slotu ar garu kātu vienmēr nesiet līdzi. es uzrakstīju šo vārdu, tas palika ekrānam aiz ādas, tas aizšāvās kā pneimatiskais pasts, kā kaut kas neoriģināls. |
|
es nerakstu, es boksterēju un man nav pajāt par visām jūsu vēstures peripetijām? vai tad man nav pajāt par septītā gada siļķu deficītu vai par devītā gada zeķubikšu deficītu vai tad man nav pajāt ka kubriks bija stūrains un vēl piedevām ar spalvu cepurē vai tad man nav pajāt ka ola sāk cepties pie augstas temperatūras un ka zebru var ietilpināt trīsdesmit trīslitra burkās ka žurka ir visgaršīgākais grauzējs un ka grauzdiņus pārdod gramos es jums jautāju, vai tad man nav pajāt ka jūra ir plānveida ka skaņa izplatās frekvencēs ka radio ir izgudrots lai neizgudrotu propanolu un vai tad man bija kādreiz netaisnība? vai tad man kādreiz nav bijusi taisnība? vai tad jūs mani pārveidojat pēc zelta standarta vai tad būt cilvēcīgam nozīmē sēdēt pie galda un izskatīt visas sūdzības kas nāk kā plūdi vai tad man nav citu ko darīt kā torčīt gaterī un gaidīt kad kādam nogriezīs pirkstu? vai tam man nav citu ko darīt, tiek jautāts, vai tad man nav ko galīgi darīt, ka man te jāsēž un jāboksterē? es boksterēju savu zirga deķi, jo man liekas ka naktī būs auksti. |
|
|
