|
salas stacija bija pilna ar māņticīgajiem. tie bija sanākuši, kā svētie sanāk uz dievkalpojuma augšāmcelšanu. kad visi ķirši bija pacelti kokos, to krišanu nomērīja ar stacijas mēru. visiem, kas atšķīrās no šī mēra, tika piespriests nosacīts soda mērs. šo nosacīšanu veica barveža pakaļa, kas ar nodurto galvu bija apstaigājusi ciemu un iezīmējusi tūlītējās abrazūras vietas. neviens nevarēja noticēt, ka svētzemītē kaut kas tāds varētu notikt, tādēļ steidzami tika sasaukta ārkārtas sapulce, un sapulcējušies dievticīgie nolēma atņemt sev dzīvību īpaši brutālā veidā. viņi ieslēdza borisa un merzbow albumu sun baked snow cave un apledoja ar visām kapucēm galvā. kad bija pienācis nosacītais sods, dienvidu parkā vairs neviena nebija, bet pa jūras laikmeta parku sāka uzdarboties kaut kādi likumpārkāpēji, kas, kā rādīja avīzēs, bija ienākuši no blakus nodalījumiem, it kā bēgot, it kā nezin kur skrienot. jenotsuņa bunkurā iezvanījās signāls, un viņš paņēmis bisei līdzīgu priekšmetu izgāja priekštelpā, apvilka gumijas zābakus, uzlika plecā medību somu un jenotsuņa solī aizgāja uz staciju paskatīties, cik pulkstenis. noskaidrojis šo faktu, viņš apmainīja plecus un jau brašākā čārlija brauna suņa gaitā sāka iet mežā. kā?! kāda suņa? prasīja čārlija brauna suns? nu pagaidi, tagad tas nav svarīgi, viņam atbildēja armijas pulkvežleitnants čārlijs brauns. tagad mēs iesim mežā paskatīties, kā čūskas dračī čārlija brauna sunim. bet, vai tas tiešām bija tas pats suns, vai arī viņa gaita bija tik tālu atgādinājusi sevi, ka līdumnieki sāka līst ārā no grāvjiem un likt sev plecos vēl tikko augušos kokus. nonesuši sevi pa nogāzi koki ar cilvēkiem plecos pacēlās spārnos un sāka spaidīt pogas. visādas pogas, uz datora, uz pults, uz mikronona, uz sienām, lai ieslēgtu gaismu, lai ieslēgtu mikrofonu, noregulētu gaismu, padarītu to dumjāku un tad ieslēgtu disko mūziku, kas pa datoru šaudās kā bultas ovālā gultā. bet satrauktie cietumnieki neko nevarēja uz to atbildēt, viņu gaitas jau sen bija viņus saklunkurējušas tik tālu, ka gads 2000 izklausījās pēc nokturnālas romances, kad runā torņi un tilti viegli ielīgo zem vilciena riteņiem. mēs viņu kasījām ar visām iespējamām amonija skābēm, visa veida zortes izmēģinājām, kamēr merzbows blakus plēsa stīgas vai pušu, lai paceltu priekšpilsētu uz spieķiem un ierullētu to daugavā kā degošu mašīnu. es jums uz znota kāzām tādu lapiņu piespraudīšu pie ciema padomes ziņojuma dēļa - ņemiet dēļus, brašie tautu dēli, laidiet laiviņā pa pilsētas ielām un ja nu jūsu melnie darbi liks kādam jūs ar spēku iegrūst stabā, tad zināt, ka labāk ir piedāvāt autobusam pavizināties uz dēļa, nekā uzsākt nepatikšanas ar konduktoru, kurš staigā pa autobusu, bet par braukšanu uz dēļa bez biļetes negrib samaksāt sodu. |
|
un vēl dobes bija nokrāsotas krāsainas, lai gan neko no tā nevarēja saprast. es pats būtu apradis, ja varētu redzēt taisni, bet acis ir kā divas stacijas, kas funkcionē paralēli, tad, lai saliktu bildi kopā, vajag projektoru, kas izlīdz gadījumos, kad no divām dienām vajag uztaisīt vienu. vai arī gadījumā, ka no funkcionalitātes bišku apskrien šķērmi un gribas pakratīties stīgās, kas tiek spēlētas dziļās mucās, katakombās un uz lūzušiem priekšmetiem. mēs jums tādu funkcionalitāti ierosinām, lai jums nekad neapniktu likt sev vienu pirkstu pār otru un tad sākt no apakšas un iet uz augšu, kamēr jūs būsiet nonākuši tik augstu, ka sagribēsies lejā. tad varēsiet lekt, kādā gadījumā mēs jūs savāksim ar ātro palīdzību un jūsu identifikatoru ievietosim tajā sadaļā, kas atbild par klīniskiem gadījumiem. varat arī turpināt likt savus pirkstus vienu uz otra citos virzienos un paskatīties, kā tur darās mūsu plašajā karaļvalstī, kas uz plakātiem tā arī tiek reklamēta kā plakanā pasaule. es jums iedošu arī adatu un diegu, un varēsiet piešūt sev pie pieres uzrakstu, es redzu vairāk, nekā rāda manas acis. tad visi zinās, ka viņu ķermeņi nerada jūsos interesi un metīsies jums virsū pēc diegiem. uzreiz neatpazīs varbūt diegus, tādēļ mazliet paēdīs zāli kā kamielis, kas sailgojies pēc ziemas un plēš zemes miesu ārā ar visām saknēm, tad sakņūp un raud izrautajā caurumā, bet sētnieks pa gabalu noskatīdamies tikai zellē savas sievas lūpukrāsu un met zemē visādus papīrīšus. tad sāk tos slaucīt, nenolaižot acis, un kad tās nolaiž, garām pabrāžas kārlis padegs ar avīzi azotē un pieskrējis pie rūpniecības preču kioska drudžaini prasa pēc sērkociņiem. aizdedzina avīzes galu un skrien tālāk, tēlodams, ka pīpē, lai gan katram ir redzams, ka viņiem pirkstos tikai melni ādas cimdi, galvā hūte, bet mēteļa saceltā apkaklīte vāri trīs trijās lietus lāsēs, kas saņēmušas kārli padegu paceļ gaisā un aiznes pāri jumtiem kā militārais helikopteris, kas aiz padusēm nes ļeņina pieminekli pabradāt pa dabu. es jums iepazīstināšu savu draugu kārli konstantīnu, kas divas nedēļas pabijis sibīrijā uz zālēm, atbraucis atpakaļ un pa taisno licies sanatorijā pie tantes ņinas, kas viņu ar baldirjāņiem mierinājusi, kamēr nenonākusi pirmā rasa, tad likusi lēnām baļļā un ap nabu vilkusi cimdiņu lokus, kas izrāvis kārļa vēderu, viņš pavēmis pie vannītes, tad iestiprinājis acīs brilles un gājis lasīt rīta avīzi, bet lasis esot bijis pārsālīts, piparu trauciņš nav turējies rokā, bet rīklē tādas skaņas, it kā kāds viņu gribētu izāzēt. nesuši atpakaļ uz gultu un šis pa ceļam izlaidis avīzi no rokām. līdz gultai tikuši, bet kārļa vairs neesot bijis. tik vien kā tukšas drēbes palikušas. no tās dienas katru nedēļas otro dienu ciema ļaudis nes uz baznīcu papīra olas vai ermoņikas, ko viņi tur vispār ākstās. |
|
|