Viena lapa - Post a comment

un vēl dobes bija nokrāsotas krāsainas, lai gan neko no tā nevarēja saprast. es pats būtu apradis, ja varētu redzēt taisni, bet acis ir kā divas stacijas, kas funkcionē paralēli, tad, lai saliktu bildi kopā, vajag projektoru, kas izlīdz gadījumos, kad no divām dienām vajag uztaisīt vienu. vai arī gadījumā, ka no funkcionalitātes bišku apskrien šķērmi un gribas pakratīties stīgās, kas tiek spēlētas dziļās mucās, katakombās un uz lūzušiem priekšmetiem. mēs jums tādu funkcionalitāti ierosinām, lai jums nekad neapniktu likt sev vienu pirkstu pār otru un tad sākt no apakšas un iet uz augšu, kamēr jūs būsiet nonākuši tik augstu, ka sagribēsies lejā. tad varēsiet lekt, kādā gadījumā mēs jūs savāksim ar ātro palīdzību un jūsu identifikatoru ievietosim tajā sadaļā, kas atbild par klīniskiem gadījumiem. varat arī turpināt likt savus pirkstus vienu uz otra citos virzienos un paskatīties, kā tur darās mūsu plašajā karaļvalstī, kas uz plakātiem tā arī tiek reklamēta kā plakanā pasaule. es jums iedošu arī adatu un diegu, un varēsiet piešūt sev pie pieres uzrakstu, es redzu vairāk, nekā rāda manas acis. tad visi zinās, ka viņu ķermeņi nerada jūsos interesi un metīsies jums virsū pēc diegiem. uzreiz neatpazīs varbūt diegus, tādēļ mazliet paēdīs zāli kā kamielis, kas sailgojies pēc ziemas un plēš zemes miesu ārā ar visām saknēm, tad sakņūp un raud izrautajā caurumā, bet sētnieks pa gabalu noskatīdamies tikai zellē savas sievas lūpukrāsu un met zemē visādus papīrīšus. tad sāk tos slaucīt, nenolaižot acis, un kad tās nolaiž, garām pabrāžas kārlis padegs ar avīzi azotē un pieskrējis pie rūpniecības preču kioska drudžaini prasa pēc sērkociņiem. aizdedzina avīzes galu un skrien tālāk, tēlodams, ka pīpē, lai gan katram ir redzams, ka viņiem pirkstos tikai melni ādas cimdi, galvā hūte, bet mēteļa saceltā apkaklīte vāri trīs trijās lietus lāsēs, kas saņēmušas kārli padegu paceļ gaisā un aiznes pāri jumtiem kā militārais helikopteris, kas aiz padusēm nes ļeņina pieminekli pabradāt pa dabu. es jums iepazīstināšu savu draugu kārli konstantīnu, kas divas nedēļas pabijis sibīrijā uz zālēm, atbraucis atpakaļ un pa taisno licies sanatorijā pie tantes ņinas, kas viņu ar baldirjāņiem mierinājusi, kamēr nenonākusi pirmā rasa, tad likusi lēnām baļļā un ap nabu vilkusi cimdiņu lokus, kas izrāvis kārļa vēderu, viņš pavēmis pie vannītes, tad iestiprinājis acīs brilles un gājis lasīt rīta avīzi, bet lasis esot bijis pārsālīts, piparu trauciņš nav turējies rokā, bet rīklē tādas skaņas, it kā kāds viņu gribētu izāzēt. nesuši atpakaļ uz gultu un šis pa ceļam izlaidis avīzi no rokām. līdz gultai tikuši, bet kārļa vairs neesot bijis. tik vien kā tukšas drēbes palikušas. no tās dienas katru nedēļas otro dienu ciema ļaudis nes uz baznīcu papīra olas vai ermoņikas, ko viņi tur vispār ākstās.