Viena lapa - Post a comment

salas stacija bija pilna ar māņticīgajiem. tie bija sanākuši, kā svētie sanāk uz dievkalpojuma augšāmcelšanu. kad visi ķirši bija pacelti kokos, to krišanu nomērīja ar stacijas mēru. visiem, kas atšķīrās no šī mēra, tika piespriests nosacīts soda mērs. šo nosacīšanu veica barveža pakaļa, kas ar nodurto galvu bija apstaigājusi ciemu un iezīmējusi tūlītējās abrazūras vietas. neviens nevarēja noticēt, ka svētzemītē kaut kas tāds varētu notikt, tādēļ steidzami tika sasaukta ārkārtas sapulce, un sapulcējušies dievticīgie nolēma atņemt sev dzīvību īpaši brutālā veidā. viņi ieslēdza borisa un merzbow albumu sun baked snow cave un apledoja ar visām kapucēm galvā. kad bija pienācis nosacītais sods, dienvidu parkā vairs neviena nebija, bet pa jūras laikmeta parku sāka uzdarboties kaut kādi likumpārkāpēji, kas, kā rādīja avīzēs, bija ienākuši no blakus nodalījumiem, it kā bēgot, it kā nezin kur skrienot. jenotsuņa bunkurā iezvanījās signāls, un viņš paņēmis bisei līdzīgu priekšmetu izgāja priekštelpā, apvilka gumijas zābakus, uzlika plecā medību somu un jenotsuņa solī aizgāja uz staciju paskatīties, cik pulkstenis. noskaidrojis šo faktu, viņš apmainīja plecus un jau brašākā čārlija brauna suņa gaitā sāka iet mežā. kā?! kāda suņa? prasīja čārlija brauna suns? nu pagaidi, tagad tas nav svarīgi, viņam atbildēja armijas pulkvežleitnants čārlijs brauns. tagad mēs iesim mežā paskatīties, kā čūskas dračī čārlija brauna sunim. bet, vai tas tiešām bija tas pats suns, vai arī viņa gaita bija tik tālu atgādinājusi sevi, ka līdumnieki sāka līst ārā no grāvjiem un likt sev plecos vēl tikko augušos kokus. nonesuši sevi pa nogāzi koki ar cilvēkiem plecos pacēlās spārnos un sāka spaidīt pogas. visādas pogas, uz datora, uz pults, uz mikronona, uz sienām, lai ieslēgtu gaismu, lai ieslēgtu mikrofonu, noregulētu gaismu, padarītu to dumjāku un tad ieslēgtu disko mūziku, kas pa datoru šaudās kā bultas ovālā gultā. bet satrauktie cietumnieki neko nevarēja uz to atbildēt, viņu gaitas jau sen bija viņus saklunkurējušas tik tālu, ka gads 2000 izklausījās pēc nokturnālas romances, kad runā torņi un tilti viegli ielīgo zem vilciena riteņiem. mēs viņu kasījām ar visām iespējamām amonija skābēm, visa veida zortes izmēģinājām, kamēr merzbows blakus plēsa stīgas vai pušu, lai paceltu priekšpilsētu uz spieķiem un ierullētu to daugavā kā degošu mašīnu. es jums uz znota kāzām tādu lapiņu piespraudīšu pie ciema padomes ziņojuma dēļa - ņemiet dēļus, brašie tautu dēli, laidiet laiviņā pa pilsētas ielām un ja nu jūsu melnie darbi liks kādam jūs ar spēku iegrūst stabā, tad zināt, ka labāk ir piedāvāt autobusam pavizināties uz dēļa, nekā uzsākt nepatikšanas ar konduktoru, kurš staigā pa autobusu, bet par braukšanu uz dēļa bez biļetes negrib samaksāt sodu.