|
gāzmaskas atskatās uz sevis palikušajiem gaujas norimušajiem mēs nevaram apķerties pietiekami ātri lai sasauktu sutu un dziedātu mitētos aumaļas kratīt mūsdienas mēģina aicināt bītlus un dzīvokļus staigāt ar augstpapēžu kurpēm un stiletēm mēs redzam, ka galvenais nolinčotājs ir iestājies papīru turzā un pigoru augošā romance laicīgi sveicina skalbes pasakas, kuru augstās sienas mēģina ienest sinepes stacijas bulvāros un mēness aizkadra braucījošajā gammā mani mēģina iesēdināt stalaktītu rudenī, bet es apgalvoju, ka vilciena sastāvam nav pietiekoši daudz rudens paģiru un aicinu ienest brežņevu pa parādes durvīm, lai viņa izteiksmīgais smaids mums atgādina par platformas norietošo injekcijas metodi un dedukcijas sinopsi un sniega snaiperi un leopardu ar acīm kā bērnu ratiņi un maigs ir tas pulveris, kas ar gaismas sinodi un jodu beidzēju skolas klauvētāju un sniegs ir pievērsies mūsu vaļiem mēs redzam dzīves klātbūtni un aicinām sevi iesaistīties pigoros par nobriedušo augoni un miegs nav patvaļīgs tas skatās acīs un runā par maniem maigajiem iegurņiem es redzu, ka tavas patvaldības mierīgā dzīve nav sākusies ar vairākiem rjazaņas kapilāriem un tagad man bija tikai skaistais brieduma grāds palicis aiz slauktas govs un atņemts ir viņa meisterstiķis, kura augošajos ierakumos mani vienviet jau samedīja kuldīgas brīnumi un aizvakardien un vakardien ar biruma matiem manas acis ir policijas kapeikas un es tagad redzu, cik tas visiem ir ielīksmojis prātu, jo tikai ar atvērtu alu var apķerties kokiem piesieties un ķēdes apēdušajiem mums visiem nav vienvietīgās marinādes un iztraukties cauri nepieķeroties un miegs ir salds ar kaepeiku gramatiku un miegam nevienam nav izrediģētas krūzes un es tagad jau gaidu, kad manas pastalas būs ievīstītas skaitliskos gumijas caurumos un ienestas pa plīvuraino granti es nevaru saprast, ko tu raudi ar gaismas pažarniekiem pa granti un griesti rugāju dzīvē nevienam nepiesola baudas kārtulas un jodizētie starpstiepļu grumbuļi vaicā vai nebija uz vietas jau ierīkots kaut kas patiesībai veicinošajos griestos apraktos un sasietos sniegos pārģērbtos un sniegs ir vielmaiņas acuraugs un nīgrs ir viņa skats uz aumaļām un iegareniem sviesta tīrradņiem un miegainiem velniņiem ar batuta kātiem uz pieres un es neredzu saslaucītos augoņus jo viņiem nebija nekāds tāds stilizēts ģērbšanās stils ar maigiem guberņas auskarim un man jau iepatikās ar viņiem rudzus meditēt un skaitliskos augoņus medīt ar batuta griestiem un man bija vairāki dzejoļu krājumi, kuros es runāju par ģēnija nātrēm un miegs ir pārvērtis sēliju par brežņeva acāliju kundi un es redzu, ka manas patmīlas butes nevienam nepieder, bet tikai un vienīgi atgaiņājas, jo viņu dzīvīguma smiekli vairās apgādāt mūs ar asinīm un es redzu ka tēvišķais skaistums nepārstāj pārsteigt veidņu marijās un ieganstu skropstās, ko ar gaismas giljotīnām mani vienviet izcepis ar ziedu aromātisko skudru pārtiku un miegs aizcirtis durvis sviestainai svelmei ar gaismas skrandām mētājas un gavilē jo viņiem beidzies benzīns un iestūrējuši pagasta kultūras nama simbiozē es redzu viņa dzīves leipcigu un taures izcepušas tik vien kā skaudro miervaldi ar birzīm gar malām un vaicājošos sklandraušus mums uzstīvē galvā un aicina ievīstīt un strupceļos sagatavot sērdieņu sviestmaizēm un apcirkņu vilkme maina krāsu un aizcērt suntažus un aicina ievilkt elektrību un aizvietoties prom no stiprajiem grēdu vēlīnajiem es vispār esmu sabozies no miega nātru pudurā varētu atvieglojumu pasūtīt ja tam būtu acumērs un glītas pudeles ja tam vaicātu ko tu redzi caur sniega vāliem pretim vecrīgai un vecā vīna ielai. |
|
slepeniem cilvēkiem ir tāds darbiņš, kas atnes labu atalgojumu. es ierodos pie sēdes un mēs ar mēnesi veselu algu noliekam uz aploksnes jo kiosks ir pārdots avīzēm. es ierodos pie patērētāja un maigais dabas pāridarījums nedien mūsu spēkos. es redzu, ka aukles ir novietotas aiz piespiedu apmatojuma un klausās, ko koklē luksofora tara. es ierodos pie pacēlāja un saku viņam, ka ziema ir iegājusi tādās sliedēs, ko nevarēs tik viegli apledot un skaidru prātu skatīties skrituļdēļos. es ierodos pie katoļu bombardētāja un slaidos pirkstos turēdams piespiedu aploksni dāsni viņam izglāstu apvaicājos un citādi izliekos ka uztraucos un iesūcu smēķos apmatojumu, kas neskaitās. jūs bijāt uz viņa dusmīgi, bet tikai ar pārtikas grozu var piespiest savas atvases lamāties klunkuros un kankaros. ierodieties pie maisiem un salieciet saujas pie kausiem un vaicājiet, vai es neredzēšu to izstumtību, ko aizvakar manās mājās ir uzlauzis krampis ar lauzni un turbofolku. es ierodos pie zemniecības minstra un kladzinu viņam, ka manas balss saites ir stipras pret visuresošo aukli. es redzu, ka jūsu mierīgais dienesta apvalks ir jums izsitumus parādā par to, ko jodizētais un strīpainais mēs viņam gaviles veltam un miegs nevar ieviest skaidro priekšstatu par apkaimes grimasēm. es cīnos mokos apvalkos dīdos bet sliedes nekad nepienāk manos manifestācijas aklumos. man nesanāk zināmas vertikulācijas vienādās apmatojuma granātās man tikai kaut kāds tipoloģisms ir ieslēdzies kā aizkritis skurstenis mēs redzam smēķētājus gaidām pie apvāršņa un laižas viņi vakuumā un variē ar stieplēm par to jau vienos automagnetolu svētkos bija minēts pie birģermeistara un metronoms man iebilst, ka augstums nav mērāms sliedēs, bet vaicāt kurš ložņa ir vairākas reizes skatījies tautas marinādi ir ievilkts viens tuvējais skarbuma tauvu dzenulis un es tagad biju viņam vaicājis divas delīrija nimbas un gaidījis viņā stila pariktes vēdināt un mierināt skaisto aukli un mēs bijām viņam sviesta bekas starpības mainīgumā parādījuši kā stieptas klauves pie loga tikai vēlīns rudens dimdina akāciju parkus un dūmi ceļas uz augstumiem ko neviens nekad nebija veicinājis savās cīņās par vietniekvārdiem un mēs viņam iestiprinājām cepurē kapuces pogas un gaidījām varavīksni par variācijām maksājām cisternu piepēs un miegs nevienam nespieda skatīties aukles pa tv un mēs pa vientiesīguma kanāliem bijām aplidojuši grimases, ko es nekad vēl nebiju jums uzdāvinājis kā cildenuma prieves ar gaismas stikliem pievērstas skabargu austrumiem un mēs jums redzam cauri šajos svētkos jo skatāmies tālumā, bet jūsu geimi ir mainījuši astrīdas gultasvietas izkārtojumu un es ar ziediem saku savu vārdu tikai pakulas vien klausās kā mums visiem izdodas novēloti dzerstīties pa pabažiem un gaviles viņus neatdod mutvārdu mīklām un vārnas mums neatdod gaismas pariktes skatīties kā es biju viņam gaiņājis prom mērinstrumentu lodes ar grabuļiem un granīta apmalēm kaimiņš stiklā ielicis spuldzes un dzer limonādi uz terases, jo viņam slāpst kājas rīt uz darbadienas beigām iebrauks folksvāgens un gaiņās prom manas nimbas ar garām antenām tekalēs kumeliņš un dilles šņaucis francūzis izkapti aizmirsis tualetē tagad ar betona ciskām cīnās uz cīsiņu beretēm uzlikta spuldzīte kā aklo zvaigznīte un miegs nenāk pret vēlīno stipruma atdarinājumu, jo tam no vietas ir izaudzis stipruma kvadrāts un miegs ir maigs pret pelēm kam nav jaciņas es viņām iebāžu kulē batonu marcepāna un izliekos ka skolas gaitas mūs neizseko svešos rudeņos bet aizlien aiz ausīm un vēdī instrumentu ganības lai tajās visiem būtu patmīla un līki īkšķi ko iesviest avīzēs un aizkadra spīguļos. |
|
baržas barakas. sauja dzen manu ādu es redzu tavu skaustu un tu ej ar bārdu un es leju tev sejā eļļu un tu rādi kā tas izskatās no malas kad tu ar beigto vāveri rauj ārā nedienu velnišķo aukli un miegs ar tauri skatās uz mani un atrod to par bauri un dienas nekad vēl tā nav mēģinājušas mani atdarināt, ka es izliekos par bekonu tev pie auss un miegs ir taisns no vienas zarnas pie citas un skatiens viņiem nedienas nesola, kad to visu jau sen varēja novērtēt kā piecggadīgu puiku. es ieviešu tādu apzīmējumu, ka duna no miesas nekad nevar aprauties no sievietes skaistā apledojuma. esiet daudzi no maniem solu sklandraušiem ar bekonu pa pātagu un tauvas muguru un tiesneši ir vienisprātis ar to tirgus augstāko atspulgu, ko es nevaru mājās gluži ieslodzīt, jo miegs jau man nerāda dažādus sapņus, kas ar apburošiem gaismas ātrumiem pārvēršas ar mani un tagad to visu ievīsta tādā kā aprasojušā gaismas zīdā. ievainojiet saprotiet ka potīte ir patrona ir beigts balodis ir zeme sāls nesēja vienas maiņas kartiņu presēja ziedus uz stalaktīta apveda ap stūri un gavilēs izvilka nevar ar zandali pievienoties kupidonu snīpim pīpim pūpolam ziemas briedim zemes skaistajam ziemas briedim. izlepuši gaspažiņi miegu ar miskastes mašīnu vedīs uz gaviļu jūru izvilkt lielo rubļa ziloni. bet likvidators labi pastrādājis ar zaima pulkiem muka ar tālākā zemeslodes lutinātāja briestošajiem kupluma graudiem, bet mani tas īpaši it īpaši un skaisti krizantēmiski mani lokos un skatlogos nekad neviens nebija redzējis ar akmens skalpeli un mutauta aklo dzīvi bez roktura. es nevaru jums iespaidus ar iesmaidu un iespaidu un iespiedu. es jums reklāmas līmēju nē nepiedāvāju nē salaspils pulks nē buratino skola nē badmintons un nē olu dzīve. bet pie odiem kā pie odiem pa ziemu salst vasarā karsts un ziemā balti ogulāji, bet vasarā atlīmējas kāja. ja jūs liegi mani tā paspiestu uz strutu pusi, es jums pa donavu abavu un dņevu ar kāju pirkstiem izstieptu potītes automātu un pārlisotu pāri bekonu mežiem, kad žilbst zvaigznes un es nevaru redzēt, vai mans kavalieris ir buratino krāsā. es jums uz alvas varu uzrakstīt, sitiet krievus, bet no manas aplamības es varētu pat uzplečus dabūt no miera ielas. gaisma pievērš sev uzmanību tikai tajā gadījumā, kad miegs ar pravieša sitieniem ir mierīgā krāsainā metāla divžuburī iekūris ugunis un tagad mierīgi vaicājot skoču viskijam un moskviču čivičam barība ir sastājušies tik lielās pēdās, ka to grēdas ar girlfriend ēnām mēness fāzes bulku vāzes vienā ausī auskars otrā ausī bauska. lieciet aiz auss, ka ziema ir no smilšu kastes, bet barība ir no baibas naba. lādio blabla. ok entuziasti tagad paņemiet pa kasetes bravūrīgajam austrumu pinočetam un iesviediet barību sev rīklē ar plunkšķi punša un gaiša diena ir garantēta tajā nozīmē, ka mans pulkstenis ir zīda krāsā, bet miegs man nenāk no nāsīm. ziniet, ka ziedi ir pričom, to devīgās rokas var tikai sev rīklē dabūt, bet no tās ārā ar laivām un tērauda pleciem kā barotais robots nonāicis kaunā un izrunājis visu patiesību ienaidnieka ziņnešiem, tie paši pa e pastu pēc tam gavilējuši, ka redziet nav noticis ārkārtas gadījums, kura sekas vēl tagad zem segas. un dienas tā arī nāca kā lācis, kura beidzamais prieka diennieks un naksnieks bija ar drupačām un divkapeikām lecis gumijas, kamēr salauzis asteskaulu un tagad lēkā uz amēbas. es jums ieteiktu tādu biokodu, izliekieties par modes ekspertiem, bet dāsni dāsni bārstie drupačas sev starp ecēšām tas ir taisni tādā pašā mērā, kā jūs raudzītos no savas atmosfēras un redzētu zemi, kurā dzīvo deviņi miljoni cilvēku un ka viņi ir about to become one. tad nu čurā būrī vai arī tērē tērī. |
|
|