Viena lapa - Post a comment

baržas barakas. sauja dzen manu ādu es redzu tavu skaustu un tu ej ar bārdu un es leju tev sejā eļļu un tu rādi kā tas izskatās no malas kad tu ar beigto vāveri rauj ārā nedienu velnišķo aukli un miegs ar tauri skatās uz mani un atrod to par bauri un dienas nekad vēl tā nav mēģinājušas mani atdarināt, ka es izliekos par bekonu tev pie auss un miegs ir taisns no vienas zarnas pie citas un skatiens viņiem nedienas nesola, kad to visu jau sen varēja novērtēt kā piecggadīgu puiku. es ieviešu tādu apzīmējumu, ka duna no miesas nekad nevar aprauties no sievietes skaistā apledojuma. esiet daudzi no maniem solu sklandraušiem ar bekonu pa pātagu un tauvas muguru un tiesneši ir vienisprātis ar to tirgus augstāko atspulgu, ko es nevaru mājās gluži ieslodzīt, jo miegs jau man nerāda dažādus sapņus, kas ar apburošiem gaismas ātrumiem pārvēršas ar mani un tagad to visu ievīsta tādā kā aprasojušā gaismas zīdā. ievainojiet saprotiet ka potīte ir patrona ir beigts balodis ir zeme sāls nesēja vienas maiņas kartiņu presēja ziedus uz stalaktīta apveda ap stūri un gavilēs izvilka nevar ar zandali pievienoties kupidonu snīpim pīpim pūpolam ziemas briedim zemes skaistajam ziemas briedim. izlepuši gaspažiņi miegu ar miskastes mašīnu vedīs uz gaviļu jūru izvilkt lielo rubļa ziloni. bet likvidators labi pastrādājis ar zaima pulkiem muka ar tālākā zemeslodes lutinātāja briestošajiem kupluma graudiem, bet mani tas īpaši it īpaši un skaisti krizantēmiski mani lokos un skatlogos nekad neviens nebija redzējis ar akmens skalpeli un mutauta aklo dzīvi bez roktura. es nevaru jums iespaidus ar iesmaidu un iespaidu un iespiedu. es jums reklāmas līmēju nē nepiedāvāju nē salaspils pulks nē buratino skola nē badmintons un nē olu dzīve. bet pie odiem kā pie odiem pa ziemu salst vasarā karsts un ziemā balti ogulāji, bet vasarā atlīmējas kāja. ja jūs liegi mani tā paspiestu uz strutu pusi, es jums pa donavu abavu un dņevu ar kāju pirkstiem izstieptu potītes automātu un pārlisotu pāri bekonu mežiem, kad žilbst zvaigznes un es nevaru redzēt, vai mans kavalieris ir buratino krāsā. es jums uz alvas varu uzrakstīt, sitiet krievus, bet no manas aplamības es varētu pat uzplečus dabūt no miera ielas. gaisma pievērš sev uzmanību tikai tajā gadījumā, kad miegs ar pravieša sitieniem ir mierīgā krāsainā metāla divžuburī iekūris ugunis un tagad mierīgi vaicājot skoču viskijam un moskviču čivičam barība ir sastājušies tik lielās pēdās, ka to grēdas ar girlfriend ēnām mēness fāzes bulku vāzes vienā ausī auskars otrā ausī bauska. lieciet aiz auss, ka ziema ir no smilšu kastes, bet barība ir no baibas naba. lādio blabla. ok entuziasti tagad paņemiet pa kasetes bravūrīgajam austrumu pinočetam un iesviediet barību sev rīklē ar plunkšķi punša un gaiša diena ir garantēta tajā nozīmē, ka mans pulkstenis ir zīda krāsā, bet miegs man nenāk no nāsīm. ziniet, ka ziedi ir pričom, to devīgās rokas var tikai sev rīklē dabūt, bet no tās ārā ar laivām un tērauda pleciem kā barotais robots nonāicis kaunā un izrunājis visu patiesību ienaidnieka ziņnešiem, tie paši pa e pastu pēc tam gavilējuši, ka redziet nav noticis ārkārtas gadījums, kura sekas vēl tagad zem segas. un dienas tā arī nāca kā lācis, kura beidzamais prieka diennieks un naksnieks bija ar drupačām un divkapeikām lecis gumijas, kamēr salauzis asteskaulu un tagad lēkā uz amēbas. es jums ieteiktu tādu biokodu, izliekieties par modes ekspertiem, bet dāsni dāsni bārstie drupačas sev starp ecēšām tas ir taisni tādā pašā mērā, kā jūs raudzītos no savas atmosfēras un redzētu zemi, kurā dzīvo deviņi miljoni cilvēku un ka viņi ir about to become one. tad nu čurā būrī vai arī tērē tērī.