|
aklimatizējies vilciens iznāk uz strostēšanu un pajautā, kāpēc tevi tik maz komentē? un tu arī biji pa tik ģēlu, ka tev bija kaut kas tāds jāpajautā, jāpabrīnās publiski un sev par godu, ka redziet mani tik daudz publicē, kā marginālistu, kas cīnās par to, lai valsts iepirktu visu zemi un tad izīrētu to atsevišķajiem, kas maksātu īri, nevis lieliem zemes īpašniekiem, kuru senči to kaut kad ir kaut kā ieguvuši un tagad tikai aiziet kā mākslīgi duplicēta dns ķēde ne vairs cīņa par maizes iegādi bet lielā cīņa sēžot ofisā jā redziet mēs arī ciešam mēs cītīgi strādājam lai to zemi uzturētu un nav tā ka mēs tikai sēžam uz barankām un banāniem un tikai slaucam govis ar pievadu no grieķijas no austrumiem un rietošā saule mums piemiedz ar aci jo mēs braucam atpūsties bet visa nedēļa paiet nemitīgā dunā jo jāuztur īpašumu vērtība jānodrošina apakšīrnieki un galu galā jāmēģina saprast situācija valstī un jāatbalsta savi tautieši tīri tautiskā mērogā un vispār mums viss tas plebejiskais atkritumu sārms ko mums sūta pastnieks māris izgulējis dzērumu no saules dūriena pa aci dabūjušais dzenis izkristalizējis domu par sārmiem gaisa mitruma apvāršņiem nedienu klejotājiem jā mēs viņiem visiem naudu ieguldam zem asfalta kur baltie oļi kopā sagūluši lai noturētu asfaltētās matērijas smagumu un masu un guļ tur oļi gruntsnogulšņos atkušņos un skolas dienas ētikās estētikās ēterikās un mēs ar savu maisu nesam meitas un dēlus gozēties uz akvāriju un dienas paiet skaļi. es jau neiegulstošais olis ar citu saimniecību premjerministriem labi izturamies pret asprātīgiem jauniešiem kas kā varhols pārceļ gadskārtas uz priekšu un tad iet guliverēties pa zemkopības ministriju izglītības ministriju un vēl visādām valstiskām struktūrām jo galu galam persona ir zaķis kas apzinās savas tautas ērces un iet vienreiz jau nobriedis prātā un miesā ka ja jau nedarīs bagātu savu mūsdienīgumu ar struktūru palīdzību un neizpirks savus antidepresantus ar tādām institūcijām kā ģimene un bērni tad alkohols pavadā piesiets un cukura graudu mirdzums nedienu veidotājiem saspiedīs galvas un aizliegs nogulties uz sliedēm jo apzinātā dzīves galējība un turku pupu neesamība neliegs visiem kaukāza gūstekņiem ilkņus tik dziļos mizošanas ierakumos atgulties pret maiņstrāvu un kara gūstekņi ar pārsietiem mūļiem iebrien dziļos sniegos lūgt katedrāles majestāti o lūdzu reini o lūdzu o sant o lampiņas mirdz o sekss ir varens o mēs esam kašķeji un mūsu strukturālisms nevienam nav piederējis tik lielos mīklas vālos, lai pa to kulbām un peripētijām mēs nesasniegtu sauli izkust mirklīgi atdzimt ar skaidām piebāzties vēderu līkločiem un taisnām zarnām par pieturas zīmi mēs izvilksim visus notievējušos dienas gaismā un pret to aizsaulīguma skatieniem mēs preparēsim jūsu dziņas jo mēs esam tie kas ir nonākuši krustcelēs kur jāizvēlas turpināt kā līdz šim vai pārņemt nopietnības maratonu, apsolīt sievai un valstij, bērnam un savai miesai, ka nekad vēl viens prāta orangutāns nav bijis tik nodevies lāsītei piena kad iziet no ofisa gaspažas pačurāt un neatgriežas mājās ar paciņu pulvera cigarešu vai mazgāšanas līdzekļa vieniem vārtiem pielikts sitkoms otriem gara antena un kad sākas signalizācija visas valsts mērogā izskan sirēna lieciet brāļi ieročus zobos nesieties lietot valodu valsts televīzijas orgānā un patmīlas garajos koridoros deldējiet šo esību šo apnicīgo matēriju jo tikai prāts var pakļaut dzīvību bet dzīvība grib būt pieradināta tad štampējiet savus zīmogus un lēkājiet starp galdiem un vadiem jo rekur nāk lodveida balodis un sakārto visu pa plauktiem pildspalvas un papīrs ir roku krāsā. |
|
guberņa nav no slieku kārtas tā ir no kārtas kas atkārtojas. ziema piederēja baltajiem gulbjiem un to pekas ar krāsaino marionešu dzīparu bija gulējušas ielejā, kamēr siltais ūdens tecējis visiem cauri kā pirksti skarbi apietas ar dziedniecisko amoniju un aizkadrs ir beidzis salaveci apmētāt ar karpatu gultām. es niekus nerakstu es esmu muļķis ar krāsaino galvas kratīšanu man aptiekārs izcēla skafandru no ādas un ienesa birstalā lai tajā izkristalizētos auduma gabali, ko par kopīraitiem izdalīja visiem nabagiem ubagiem gulbju gultām stalaktītiem es nesu tikai dzērves ārā no papīra turzām un man bija ieskrējis snīpis vēdera dobumos un aizkavējies uz brīdi, lai to gaismas pavēderes nebūtu uz mums izspiestas ārā kā pēdējā grama mandarīns es ienesu saites uz jūsu vērīgā dzerokļa un man piemiedza ar aci skaists turkmēnis kas ar baiļu izteiksmi sejā komunicēja baltas aitas uz aitas bija vilna tai apkārt sakrājies strops ar gulašiem un miegs bija visiem izcīnītajiem veidņu kalniem miegu sacirtis gabalos un aiznestajā gumijas laivā bija patvēries tikai aizkaps un domas dalījās un es tajās biju dzēris piena lieveni un aizskartajā ēterī badījās gumijas lodes un es nenesu to ko man atnesa stangas ir ienests viens taurenis un dienas ir pārbīdītas no ārpasaules uz visiem iekšējiem stagnācijas prusakiem un tagad man bija pavēlēts nogulties uz dienas vidējā patmīlas ezera un aizcirstās durvis visus klauvēja pie pieres, jo tai bija viendabības sindroms sastapies ar kaislīgu gumijas eņģeli un tais dienās es biju atgadījies tikai ar vairākiem muskuļiem ārpus veidņu sienām un man bija piekariņš, ko es nevaru vēl tagad aplūkot, jo tai nebijušais augums nedzirdēts un saslaucīts groteskās gļotās varbūt ne tik ļoti kā mans pieckariņa ganības eņģelis bet tikai tajās trejdeviņās ausīs, ko man bija pateicības parādos iegulsnējis taisns briežu ragu audzētājs un taisīja viņš tās augšā kā bekas bez micēm un micēlijām bet bija viens taukains kārns stumbrs ar gaismas paviršo augšupejošo skatienu uz mums skatījās dīkas dāmas un ienesa manas putnu peldvietas tikai tajās aizdomu kreica kur tur kurās augums dreb nedienas ar gaismas barikādēm izliekas, ka nespēj uzvelt sev saites ar beidzēju aromātisko iekšējo dzinēju dedzina iekšdedzi pirdina pirdi un sirds ir stipra kaltuve ikarusam un man nebija māņi prātā, kad es apgalvoju, ka nekas no niekiem man nav pielipis, bet tikai raženais augums manas priedes ir apmētājis kā slinks kadrudaļas vadītājs pārņem dzimtsarakstu un aizņem kādu latu no piektā gada pagoniem un man nebija dzirdēts tika daudzas raizes raizēties likts nebija man piecūkotajā kadiljakā augums ietilpis un tagad es to visu ezeriņos redzu un man nekad nav bijis pagoniem dēļ nāves nāvējošos augumos izdalīt sintaksi un skaidrs ir taisnais brienamais gabals, ko ar gaismas pariktēm gaiņā ārā peldvietu mormoņi un man bija tikai skaidrums prātā, kad es to visu biju pārtērzējis jēgas apsmietā kuplā ilgviļņu aidā tik tā titānikā adidas uzvar basketbolā un es krekliņā kā nārām mēģinu redaktēt smieklu gultu un man bija miegs palicis skaidru prātu apbridis un nedienu vilkmi izcēlis no piesistā krustiņa uz auss ļipiņas ilvilnis aizķēries un nelēkā tik dikti, lai tajā varētu aizelsties un nelikties ka zinis ir zirnis tik tā un tā tālāk bija viens lecējs par gumiju iedabu sadzirdējis un licis skatienam brist pār lēkājošiem ziediem un man ainavā neiesvērās trauksmainas līgavas, ko ar gaismas garajiem spārniem dundegas brinamā kaite manos audumos izcēla kā surogātpastu, kuram nav prievīte sasieta ermoņikā, bet apkaltais mustafa atkal atgūlies pie brīvības pieminekļa un kūpina. |
|
atzveltņa krāsa ir purpura māsa ass kā katarses aukstais sviedrs pavedienā pa kreisi un ap garo māju ap stūri ap māla piku ap jūsu kabatas bateriju un diena ir skaista ja tai saka skaistus vārdus bet ja no tās izbrien ass tad satiekas uz ceļa strutu cilvēciņi un sarunājas, jo viņiem nav savu māsu, ko piesiet pie rokas un vedāt apkārt pa vērmanes dārzu un dienas ir saliktas pāros pa putru un dienas pa putru veļas un spārdas dārd rudzi uz kara lauka un vilciena sastāvs stāv stacijā purina puņķus degunā aukstums matos krāsmatas mētelis pland un pēdējās dienas bija beigušas sarunāties un mēs redzējām dižas ražas apgājējus un apkārtmērus un vieniem no viņiem bija putra uz kakla un zods bija nošļucis garens un apaļš katarse tērgāja veikalā pie letes un pudele piena lēkāja klasītes lecamauklās sapinās pinnes un bizes pīnēm bija rums matiem bija maks un diena gāja gauzdamās, ka tai nepietiek rudzu, lai tajā pavēdītu kāds skarbs pirksts vai arī ar lecamauklu ap kaklu sastīvēja gredzenus un krellītēs sastieptais mantiskais daudzums bija pavēlējis viņiem nolemt sev par labu, jo tikai no mazajiem garaiņiem garozas un avotiņi bija spēcīgi sacīkšu auklētāji un mēs bijām visiem dzīves pabērniem piekodinājuši grāmatas lasīt ar sasietiem pirkstiem burkānu buntītes makaronu strīpiņas mērkaķīts lēkā un sit plaukstiņas es redzu rudzu pievemtu tamburu un drukns bifelis lēkā uz pažarnieka vēderiņa būtībā polis un neliksies zinis es redzu savas iegarenās acis skatāmies tālumā un manas maka skrotis šaujas acurauga tēlniecībā un es redzu tefteli mētājam gudro un es redzu tālvadības pulti pilnu ar ugunīm man nevedas rakstība es vedos uzvedos man nepietiek skaudības šantažēt rūpalas un dienas ir gaismas pielietas tāfeles tajās var uzburt no nodurt nāciju cara grāciju smieklu amplitūdu un dieva rokrakstu atpazīt smiltīs smilškastes grēdas piedzītas rūskanas es redzu tālumā ejošu sveci tai nav ne miera ne bada ne sala ne siekalu es redzu ar gredzenu žonglējam cūciņu tai pa nabu nāk stieplīte piepīte stingra tāda un rugājiem nodzīta skrotis tai lēkā apkārt kā ugunij un bungas skan uz vaigiem un vēmiens lēkā līdzi visiem cīkstoņiem un lecamauklas jau ielēkātas un uguntiņas acīs spīd es sērīgi raugos pa logu un mani draugi ātri nepāriet un es ievadu kompītī pinkodu rakstu sev vēstules uz gmailu un man viens jocīgs partneris sasējis ribiņas tulznu zilgmē izvairās no mušām kas ar papīra skrotīm dzen āmuriņu zem deguna un es redzu taukainus nospiedumus pie deniņiem un gļotu harmoniju izlīdzināmies pār līdzenumiem un izdīdzināmies pa visiem pirkstiņiem un to starpiņām kā barankas ar oliņiem spēlē uzgrieznīšos un redz sev cauri kā mātišķais piens kas ar kombuļu inesi ir ienesis pieliekamajā indes zīmuli un uzvilkts ir viss kas bumbai nav spārdīts es redzu tālejam skaistu burkānu man bija viens cirvis un turaidas bīdāmās durvis un visas nācijas nāsis un vīzijas ir tuvumā sakrautas kā višī valdības godbijīgais aliņš no kakliņa un es redzu saraucam pieres galvas un skaustiņus baltos sēņu vēderiņus ilviļņos izpirktos rokas stipendiātus un es neredzu angļu valodā es valīti skaldu ar partitūru man veikaliņā miedz ar aci skaistas dāmītes un man no priekšauta izveļas grīļīgs pārītis iestreipuļo naktslampu druvā un divžuburu āķiem spalgā balsī plēš vaļā rūpalu bodīti aiz tās sienām sasieti vācieši demontē atomu un liek tam skraidīt pa apļveida kustību līdz izstīdzējis dinozaurs ieņēmis pierē nesas pret mašīnām dzirkstelēm un kapilāru kopumiem mazo vīnogu dzērvenes un dzīvžogu ērmi oksimoroniskā garā ieturētas tualetes un galdautu kultūa izkūpa patvaldības skursteņiem kā mans cv kaligrāfs. |
|
es stāstu ko? tu kaščejs. es lecu pa laivu man asarās rudens uz ietves stāv burvis un virina durvis. uz atvadām man piesolīja polku. es apgalvoju, ka ritenis ir skaists rud. Ruv. es vispār aiztaisīju durvis, kad nāca viņš tad sākās tādi trauki, kas kustās gūžas muskuļos. aklie pārtiek no taukiem, viņiem pa aklo sinonīmu lido mutē pērkami labāk kaut kādu sinosoīdu izstrādāt, kas pati atritinātos un man nebūtu jāraksta līdz lapas malai, kur mani gaida strutainas pumpas. nu ok ar ovāliem kulbiem karietes nespētu apgāzt garāmgājējus, kas nes neļķes no vienas peļķes uz otru. es ar vienu voku varu nospēlēt roku, bet ar otru roku es varu izkrāsot matus. galva augšā jātur, ka studenti runā par mopēdu. kopētu vai bombardētu, bet lielāko daļu skolnieku skolā pārdod arodā. es ar savu bmv esmu izkapājis eiropu, izkāpis uz izkapts un sagriezis dūšīgi nēsātu pēdu. ok nebija runāts, ka dīkdieņi varēs pārvarēt Palestīnu, jo mēs no katoļu mopēda varam apšaudīt ar māla bumbiņām tekalējošos demagogus. aņi demagogi. aņi vsje djelajut vidu kakbi štoļi tur da voļi. mērkaķis, kas iesprostots citos dzīvniekos, saprot, ka saplosa vispirms katoļi. pēc tam barankas ar acu jodu un staigā brežņev pa slabadoju. anti rusiskie izpirksteņi dedzina vēl tajos laikos, kad ausu pāznas bija redzes okidokajai bilateriālībai brālībai kirilicas knābijai mentuvedjai nābijai korumpētai anābijai. ne jau tāpēc slikti dzīvo, ka patiesība krūtīs jānēsā, bet tāpēc, ka jobans dalbajobs, tāpēc arī var nopelnīt sev iztikai ar debilitātes poznaņu un domāt par nāvi kā to dara rihards bargais var novilkt svītru starp balto un akācijās peldošu aklo. ok es varbūt neapgalvoju, ka pilnībā esmu pēdējās cirka trupas oktāpuss, bet vēl neviens nav tik dikti mani nodarbinājis šajā darbā kā tas ruskijs, kas ar azerbaidžāni sasēja 9. klasi un aizbrauca rakņāt barankas. ei listen, vai tev frajers ir kaut kādu piecīti parādā vai tikai tā pa muti dabon? a ko mēs no jēriem neņemam. a davai bakstam strelku un tad pateiksim, kurš ir kuram melna. es tev likšos pitbogs, tu man divi stari salmu. es uz jumta jums par kaunu, tu man dabon žaunu. tu nudien kā devītās b klases skolnieks Vitolds Akācijs ir ieminējies šajos gados, ka neviens jau ar tik apšaubāmu divdomību nebūtu līdzinājies madonnai. es jums ierosinu tādu žanru. tu paņem b klases vitamīnus, bet tu 8 c oktopusus. ak nē es biju dalītā šokā. man starp kauliem bija dzeltenas rētas un tās pulsēja disko ritmā un pats kauls bija kā ērkulains žunkulis devītās klases vecākais pārvaldes inspektors Brutālijs Kodejs. esi arī tu mūsu fiatā, kad mēs lidojam pa šoseju. aiz mūsu sejām paliek pagātne, mēs esam avangardā. es savu žulti karu pār žogu pāri pār šoseju, kas nes godu. es savu rosolu ravēju. tu savu tosoli baro ar kapeikām un tortēm. es savu masoli baloju dienām. tu savu busuli vadi pa sienām. ok es žogu neņēmu kasi apkāsu bet druvu drukas burtu kļuvu un tu manu ruju tu manu duvojo buru. nu turi sola garo klausi ko tev mobēds un muskulis saka, saki, ka būsi tāds, kāds viņš gribēs tev girlfriends. un druva burtiski jau nekļūst par tādu atmodu, kuras basās kājas man ir iepatikušās tāpēc, ka aiz visiem izdzertajiem vīniem ir jāslēpjas kaut kam labam. tu izdzēri nulle komats piecdesmit trīs gramus vīna un tev iedeva zaļo karti spēlēties ar karotēm. tu izdzēri vienu kvartu balta vīna un tu esi uz zīmuļiem. kājas zīmē ovālas modes un taure pūš no visiem stūriem. es redzēju tādu zvejnieku, kas pa ielu gāja ar pelniem. viņam bija tikai viens prātā, kā apieties ar to zīdainu, kas viņam uzmija uz kājas. es jums iesaku apsēsties, pirms jūs ar smaidu uz lūpām izvilksiet no paciņas uzpirksteni. |
|
do all the shit you get respect for brother, and love your mother. |
|
|