Viena lapa - Post a comment

atzveltņa krāsa ir purpura māsa ass kā katarses aukstais sviedrs pavedienā pa kreisi un ap garo māju ap stūri ap māla piku ap jūsu kabatas bateriju un diena ir skaista ja tai saka skaistus vārdus bet ja no tās izbrien ass tad satiekas uz ceļa strutu cilvēciņi un sarunājas, jo viņiem nav savu māsu, ko piesiet pie rokas un vedāt apkārt pa vērmanes dārzu un dienas ir saliktas pāros pa putru un dienas pa putru veļas un spārdas dārd rudzi uz kara lauka un vilciena sastāvs stāv stacijā purina puņķus degunā aukstums matos krāsmatas mētelis pland un pēdējās dienas bija beigušas sarunāties un mēs redzējām dižas ražas apgājējus un apkārtmērus un vieniem no viņiem bija putra uz kakla un zods bija nošļucis garens un apaļš katarse tērgāja veikalā pie letes un pudele piena lēkāja klasītes lecamauklās sapinās pinnes un bizes pīnēm bija rums matiem bija maks un diena gāja gauzdamās, ka tai nepietiek rudzu, lai tajā pavēdītu kāds skarbs pirksts vai arī ar lecamauklu ap kaklu sastīvēja gredzenus un krellītēs sastieptais mantiskais daudzums bija pavēlējis viņiem nolemt sev par labu, jo tikai no mazajiem garaiņiem garozas un avotiņi bija spēcīgi sacīkšu auklētāji un mēs bijām visiem dzīves pabērniem piekodinājuši grāmatas lasīt ar sasietiem pirkstiem burkānu buntītes makaronu strīpiņas mērkaķīts lēkā un sit plaukstiņas es redzu rudzu pievemtu tamburu un drukns bifelis lēkā uz pažarnieka vēderiņa būtībā polis un neliksies zinis es redzu savas iegarenās acis skatāmies tālumā un manas maka skrotis šaujas acurauga tēlniecībā un es redzu tefteli mētājam gudro un es redzu tālvadības pulti pilnu ar ugunīm man nevedas rakstība es vedos uzvedos man nepietiek skaudības šantažēt rūpalas un dienas ir gaismas pielietas tāfeles tajās var uzburt no nodurt nāciju cara grāciju smieklu amplitūdu un dieva rokrakstu atpazīt smiltīs smilškastes grēdas piedzītas rūskanas es redzu tālumā ejošu sveci tai nav ne miera ne bada ne sala ne siekalu es redzu ar gredzenu žonglējam cūciņu tai pa nabu nāk stieplīte piepīte stingra tāda un rugājiem nodzīta skrotis tai lēkā apkārt kā ugunij un bungas skan uz vaigiem un vēmiens lēkā līdzi visiem cīkstoņiem un lecamauklas jau ielēkātas un uguntiņas acīs spīd es sērīgi raugos pa logu un mani draugi ātri nepāriet un es ievadu kompītī pinkodu rakstu sev vēstules uz gmailu un man viens jocīgs partneris sasējis ribiņas tulznu zilgmē izvairās no mušām kas ar papīra skrotīm dzen āmuriņu zem deguna un es redzu taukainus nospiedumus pie deniņiem un gļotu harmoniju izlīdzināmies pār līdzenumiem un izdīdzināmies pa visiem pirkstiņiem un to starpiņām kā barankas ar oliņiem spēlē uzgrieznīšos un redz sev cauri kā mātišķais piens kas ar kombuļu inesi ir ienesis pieliekamajā indes zīmuli un uzvilkts ir viss kas bumbai nav spārdīts es redzu tālejam skaistu burkānu man bija viens cirvis un turaidas bīdāmās durvis un visas nācijas nāsis un vīzijas ir tuvumā sakrautas kā višī valdības godbijīgais aliņš no kakliņa un es redzu saraucam pieres galvas un skaustiņus baltos sēņu vēderiņus ilviļņos izpirktos rokas stipendiātus un es neredzu angļu valodā es valīti skaldu ar partitūru man veikaliņā miedz ar aci skaistas dāmītes un man no priekšauta izveļas grīļīgs pārītis iestreipuļo naktslampu druvā un divžuburu āķiem spalgā balsī plēš vaļā rūpalu bodīti aiz tās sienām sasieti vācieši demontē atomu un liek tam skraidīt pa apļveida kustību līdz izstīdzējis dinozaurs ieņēmis pierē nesas pret mašīnām dzirkstelēm un kapilāru kopumiem mazo vīnogu dzērvenes un dzīvžogu ērmi oksimoroniskā garā ieturētas tualetes un galdautu kultūa izkūpa patvaldības skursteņiem kā mans cv kaligrāfs.