|
Kas ir šī Raitis persona? Tā atpazina sevi vienā instantā. Peculiar case of me. Nav nekā labāka kā aizlūgt. Es arī nezinu, ko no manis tā gaida. Es skatos, priekšā koks, iztēlojos, ka tas koks, bet Raitis saka, lai izlūdzos šim piedošanu, lai iepērku akcionāru. Es nevaru ar viņu šobrīd runāt, jo man ceļojums priekšā, tā esmu iedomājies. Raitis atnāk citā personā un, švīkstinot svārkus, saka, lai izglābjos, lai pienāku ciemā ar kukuli. Es saķemmēju viņa matus un saku, ka gribētu būt izglābts. Tā es pavadu pirmās dienas, iekams Raitis ir apradis un uzvedas kā mājsaimnieks, liekot mani mierā. Viņa bija kāds piemērs, kad viņš iedrukāja papīrā teilu par kaut kādām vietējām stārastēm, aizvietojot dažādas personas ar vienu, bet es nevarēju uz tā uzķerties. Kāpēc? Jo trūka personīgās mitoloģijas? Jo rakstītājs nevarēja sev atļaut ienākt citos un ļaut citiem izmantot savas drēbes? Es nevarēju ar to ilgi uzkavēties, jo man bija ceļš turpināms, tādēļ saliku visas šīs personas uz pjedestāla un aizlūdzu par tām. Lai tām viegls gaiss virs viņu mājām, virs viņu galvām un virs viņu matiem. Es noglaudu gaisu virs visām galvām, kurās ir domas vai kas cits, jo mans tēriņš raugās, lai es paliktu domās ar matiem, kas sirmi, jo tikai tā es varu iztālēm vērot, kā matērija pārtop par nedzīvu ķermeni.
Ieguvis pirmo apmierinājumu, noskurinājos un devos tālāk vai arī man likās, ka dodos tālāk, bet tepat pie nodevēja durvīm vien tirinos. Es biju reiz izveidojis tādu sindikātu, kur man jāsēž brīvā dabā pie rakstāmgalda. Pa labi no manis ir koka trepes uz bēniņiem, bet es tās lietoju tikai iztēlē. Es pats sēžu starp zemeņu dobēm un grāvi un nekustos ārā no savas sēdvietas. Tas viss farss, es laikam biju cerējis uz ātrāku uzvaru, bet to nevar iznest ārpus brīža, tādēļ nekas cits neatliek, kā turpināt cīņu mūžīgi, varbūt cerot, ka kaut kur pa ceļam izdosies izsūkties pāridarītājiem otrā pusē un dabūt cieto valūtu ar ko šķelt dzintariņu un smeķīgi ēst lauskas. Tas viss mani nespēj apmierināt, bet Raita rokaspuiši vai jelkas cits man sūta virsū monstrozo nogurumu, kuru es izstiepju pēc savu iegribu sejas un metu ar roku, lai mani liek mierā. Pats iekārtojos aiz ikoniņām un grūti pūšu, labāk atlaižos, nosnaužos. Galu galā nekāda tūlītēja atalgojuma nav, turklāt Raitim ir īpašas prasības pēc uzvalka pašūšanas, šim vajag dažādus liveriņus iekšā, apkārt un arī neredzamās vietās. Es biju kārtējo reizi piemānīts, bet negribējās to pārāk viegli atzīt. Reiz nokļuvis Raita valgos, ārā var tikt tikai atsakoties no sevis, bet es savu ceļasomu plecos negribu purināt, lai olas izveļas, es nezinu, ko gribu, un galu galā man ir baisi dīvaini, ka Raitis ar savu čūsku armiju ņems un mani apstādinās pie luksoforu kapsētas, liks skrubināt ārā niķeli un man nekas cits neatliks kā stāties zosu rindā un griezt zobus.
Noguruma tērvetainie kalni. Man steidzami bija vajadzīgs kāds palīgs, jo, koncentrācijas nogurdināts, es meklēju palīgus starp tiem, kas netic. Es pats biju gatavs doties gāgānu karā, lai tikai savā lupas logā redzētu precīzāk un nedotos rokās neliešiem, kas pārstāv valdošo varu. Nenormāli nogurdinoši rakstīt grāmatu tā, kā to lasīs. Tas, iespējams, vai, protams, nedos man gandarīju īsā vai ilgā termiņā, bet, iestājoties mošķu rindās, es biju cerējis uz rosolu, boli un arī sulu vienu pašu, bet te es biju nonācis svešā dzīvoklī un man nepiederēja nekas no tā, ko redzēju sev apkārt, apkārt šai pasaulei, un tās centrā rušinājās aizņemti grāmatveži, papīra bubuļi. Izpūtu nelielu mākoni un lecu savās biksēs klejot pa pasauli, lauzīju mēli, izloksni klāju kā pagadās un tad skatījos sastrādātajā postažā. Man kā liturģijas speciālistam nebija ļauts iemiesoties citu mākslas veidu darboņos. Es, piemēram, nekad nevarēju cerēt saprast gleznotājus to vasaras darba veikalos kaut kur lauku mājās ar ikdienišķiem ciemiņiem no citām frontēm, kur gārdza un spārdīja mūli, lai reizumis sastopoties drēgnajā pilsētā otrpus siltās teritorijas tie varētu rezignēti apstādīt savas prieka vēstis un mijiedarboties līdz bezgalībai, kamēr dažreiz varbūt pat sakaujas un tad izlīgst vai nīst līdz mūža galam, bet pindzele tik šaibā pa audeklu mēs jums iemiesosim kārtīgu rituālu, jūs mūs dzenāsiet, sapratīsiet, citos jautājumos iebildīsiet un tik mīsiet trotuārus savās audekla biksēs, jo mums somā krāsas un otas un mēs drīz pa studiju planēsim un domāsim par aktiem, bet es tikmēr karāšos parka kokos, jo būšu savu dižciltīgo izcelsmi aizvietot ar klejotāja mākslu, kas būs pilnīgs farss, bet es tik un tā sevi tajā vērošu un nedošu atpūsties saviem naidniekiem, jo tiem bikses būs par īsu pastarās tiesas rītā ar lieldienu olām dosies karā greznie kaujas rati un aplauzīs savus ragus pret priedes bluķi, pret pludmales plūdsmiltīm un grezniem ratiem, ko pretinieks būs pametis puķu dobē, lai mēs, nebīdamies no aukstā ūdens, mēģinātu sevi pārliecināt, ka nedienas ir tikai kaut kas pa pusei izdomāts un safabricēts uzmanības izkliedēšanai gleznainos štruntos, ko paņemt divos pirkstos un palaist pa slīdošo leti, pasūtīt vēl alu un gredzeniem mijoties sprēgātu skatienus, līdz tie noved līdz satikšanai, un mēs kā kardināli liekēži varam arī plānot savu laiku saskaņā ar krekla rakstu un iet steidzīgi pamīšus ar lēnu gaitu, apsēsties uz soliņa, darīt lietas ar policistiem, rāpties pa sienām, pavadīt stundas darbā, tad atpakaļceļā atcerēties ainas no pagātnes. Burtiski dažādas lietas ir iespējamas, un vienmēr var izmantot pastu.
Atģidušies no pārdomu paģirām, varējām iesoļot greznos dārzos, lai veldzētos un veldzētu tos, kas par mums domā, jo savā savtībā bijām nonākuši pie slēdziena, ka vienīgais darīt vērtais ir censties citu labā, veltītm tiem labas domas, piemēram, apmīļot Andri Šķēli un viņa sievu Kristīni Lībani viņu savrupmājā, novēlēt viņiem labi un izdevušos dzīvi, saticību un ģimenes siltumu. Vienmēr gribas ticēt, ka viņu starpā ir silta sapratne, ka viņi spēs izskolot savus bērnus un nepakļaus tos nevajadzīgam grēkam. Tādēļ māja ir jāuztur labā kārtībā, jārūpējas, lai novadcaurules būtu funkcionālas, lai apkure neuzdotu, lai siltumizolācija būtu efektīva. Vārdu sakot arī Rīgā iebraucot vajag apmeklēt cilvēkus, kar atslēga turpmākai domai, vajag iepazīties ar dažādām iestādēm to ne pārāk atšķirīgajos birojos, vajag arī risināt jautājumus, vajag no sākuma mājās visko izdomāt un tad doties reālajā pasaulē to realizēt. Ir izdevīgi, ja ir nodibināti kontakti un ar dāžadu līdzekļu palīdzību ir iespējams ietekmēt lietas saskaņā ar virzienu, kurā kustas iedibinātais domas kurss. Par visiem šiem cilvēkiem es aizlūdzu, jo, pirms labi būs man, labi ir jābūt visiem citiem. Viņiem ir jājūtas kā mājās šai planētā. Ja, nē, tad tiks noieti neskaitāmi km., pirms sasniegtā laime dezintegrēsies, tādēļ es veidoju šo aizsargslāni, lai cilvēkiem būtu silti sirdī, un lai Andra Šķēles bērniem būtu silti, lai viņi nejustos apbižoti, lai viņiem grēks nedurtos acīs, lai viņi varētu veidot savu pasauli bez liekiem kairinātājiem, kas tikai vedinās viņus uz neveselīgām pārdomām.
Šīs neveselīgās pārdomas var būt bīstamas, jo tās var aizklāt redzi, un tad viena cilvēka dabā var būt sastrādāt muļķības, plānprātības. Viņš var pieņemt, ka cilvēki ir pret viņu nostādīti, sastājušies neinformētās armijās, graužas cauri sienām, lai tikai tiktu pie rīkles kā pantiņā - divi vilki vilku vilka, nevarēja sadalīt, vienam vilkam vilka vilna, otram vilka dvēselīte. Un ar šādām vārdiskām rotaļlietām daži uzaug, nesaprot, ka, iespējams, saprāts uz zemes nav redzēts jau pēdējos piecpadsmit tūkstošus gadu. Šāda ideja mums šķiet valdzinoša, tomēr mēs izdzēšam visus ar to saistītos failus, jo ieraksta kvalitāte nešķiet kvalitatīva. Nav tā, ka mēs dzenamies pēc visa tā labākā, it īpaši materiālajā pasaulē, kur pamanām, ka mūsu palags nav augstas kvalitātes un izsmalcinātas faktūras un pieņemam, ka, iespējams, būtu labi tādu gūt savā valdījumā, bet attur doma, ka tas izmainītu tālākos centienus attiecībā uz priekšmetu iegūšanu savā valdījumā, piemēram, drēbes ar odziņām, dažādiem izskaistinājumiem, tā, lai neuzkrītošas nianses informētu par mūsu nostāju, par to, uz ko esam gatavi un ar ko kategoriski nevēlamies ielaisties. |
|
Tomēr kādā veidā tas attēlo. Neapšaubāmi esmu iebiedēts, bet svētceļojumā uz Maroku es ceru debilitēties tādā mērā, ka gūšu apskaidrību. Nejau ar labiem darbiem es piemānu providenci, es savu makaronu maltīti izveļu pa logu ceļiniekam priekšā, un šis ar asu pīķi ņemas mani revidēt, auditēt un kultivēt. Es saku, ka ar savu rakstu vēlēšos uz atvadām grozīties rīvmaizē un kariķēt sevis paša izvēlēto auditoriju. Tā plēstu muti raudzīsies gaisos un kalkulēs, no kures puses nolaidīsies putenis. Es skriešu kā vējš, nesīšu savu pastu liturģijas vācelēm apkopošanai, mūs visus slaucīs resnām slotām, starp sariem pavīdēs gaismas stari, tos grauzīsim kā kartupeļu salmiņus, vienmēr pa grābienam paturot cerību.
Es nezinu, manas metāliskās masas sastāvā ir krāsas pigmenti, kas konfliktē ar meklēto subjektivitāti. Mēs laužam savus principus, es laužu savus principus kā ķīniešu cepumus, meklēju vēsti, meklēju kā negudrs tuksneša tītars, tīģeris vai galvaskausu mednieks spodru bārdu un drošu soli, jo tieši šajā aizmirstajā pilsētā, kā teika stāsta, apslēpta manta no visām mantām atšķirīga. Es kātoju šo parka soliņu no viena stūra līdz otram un tad no visiem citiem stūriem uz stūri, kam jāpavīd aiz nākamā līkuma, bet viss, ko iegūst mūsu balstītāji, ir ornamentāls, simbolisks un asimetrisks, nepadodas gribasspēkam un lauž gribu, degradē estētisko skatījumu, Ludzas sīrupos vāra neapvaldītas vēlmes, simulē grotesku māņticību, budēļiem lauž snaiperšautenes, loka mēli pēc negudras metodes, buksē smiltīs, kur var iziet kājām, nelaužot kaklu ne sev ne savam tuvākajam, kaimiņam, aizjūras naidniekam, likvidatoram, briežu medniekam vai kādam, no kā atkarīgs, nu, piemēram, Bukenvaldes sanipedstacijas līkumainais vēlmju rotājums. Es neapšaubāmi atvainojos rēgiem un fantomiem, ziedoju drupačas Definesa.. Dažkārt aizmirstos, un manai nolaidībai vairs nav klājuma. Kādreiz varēju griesties pie savas enerģiskās dabas un labdabības, tomēr mūsdienās atklāju, ka gribasspēks būt humora pilnam ir atstājis mani, piemēram, lejuplādēto failu folderī.
Jebkurā gadījumā izsūkušais strauts mani izdzer sausu, kamēr, pārlaidis savu dabu manējā, varbūt atdzimst man nezināmos apgabalos. Man patīk sevi spīdzināt, es taču apzvērējos, ka zinu atbildes, tad no tām atteicos, lai mānītu sevi, grozītu leņķos un nonāktu pie plikpaurainā pārvaldnieka, bet desas struņķiem plātoties vēlienīgi pārtrumpoju pats savus verbālos avotus un paliku centrā, kur sastopas stari. No visām pusēm tie nāk, dažkārt dodot maldīgu priekšstatu par savu klātbūtni vai klāt neesamību un izveicīgos mēles vingrinājumos atļauj man tiekties tālāk, lai aizlūgtu par ļaudīm. Tā būs tava biļete, man teica Tēbas princese, bet karaliene ar ziepjūdeni apslacīja ceļu pa kuru biju gājis. Es sūtu pasta zirgus sev pa priekšu, lai tie man atņemtu brīvību un iestādītu mūžīgā kalpošanā. Tā es biju cerējis, zinot, ka izveicīgāk ir spēt pārslēgt sevi starp stāvokļiem, bet nez kāpēc nolemjot, ka labāk būt vadītam, saņemt klātesamību kā apliecinājumu, pildīt negrozāmus likumus, sekot.
Vai tad es nebiju teicis, ka atalgojums netiks saņemts, tā neesamība tuvumā liks vilties, liks izmist, liks šķērsot bruģi un sliedes. Agros rītos vandīties starp vadiem virs ielas un mētāties gar rauga rūpnīcas mūriem, deldēt laiku parkos un zālienos. Es gribētu, lai mani pārnes robežai, esmu jau mugursomu uzvilcis uz krūtīm, lai pagrābtu pa saujai ēsmas, kad aiz loga piepeld zivs un es izvelku āķi, ko ieķepinu stingajā gaisā un paveru sev apvārsni.
Jūs varbūt gribēsiet zināt, kā mantas, sapiņķerētas matos, var likt man pildīt pavēles, ko eņģelis Gabriēls uzskricelējis uz maniem ceļgaliem. Es pats nezinu, vai baidos no haizivs, kas karājas pie laternas, tā tik pat labi varētu būt zoss, bet mana elpa dveš uzticību, tā bez mutes skalotāja, logu tīrītāja, tā bez precīzām ceļa norādēm, tā starp ogu vāliem, tā bez mitas. Man jābūt stipram, jāspēj piedot, atkārtot, piedot savādāk, atcerēties, pieminēt, neizmantot līdzekļus, lai ieriebtu, bet lai atstātu visu varā. Cilvēks bez ticības, es bez ticības esmu šeit atstāts uzturēties, pagaidām delverēties, ah, man apnīk lustēties, es šo stiliņu dīrāšu ādās, kāpēc es jelkad mēģināju izdabāt Raitim. Man kaut kur sakasīt dusmas, es vēl uzliesmošu, zinot, ka to nedarīšu, jo mierīgs es biju, bet kaut kas mani dzina atgriezties, tāpēc es Raitim vairs tikai draudu komiski, pats sevi uzjautrinādams. Kā es toreiz atmetu ar roku melnajam bruņiniekam. Es šo grūdu grāvī, biedēju un trīcēju pie visām miesām apņēmībā gvelzt savu koka zobenu par taisnu tiesu, un vēl tagad prieks uzplaiksnī pie noteiktiem rakursiem. Es gribēju teikt, ka mēs vēl atgriezīsimies, bet lodes spindz kā stropā, un starp tā izlavījies kaķis Bukenvalds man atnesis kaučuka bumbas. Spārdīsim tējas bumbas, kamēr tās izjuks tūkstošos putnu, ar tiem mēs apmazgāsim muti, pārklāsim sev melno sarofānu galvai, lidosim kopā ar klibām lidmašīnām, helīšiem un dirižabļiem, jo mus no mutes nāk intonācijas, imitācijas, laiski laidari laika nositēji.
Manī ir iestādīts sevis apšaubis. Paga, es tūlīt viņu izraušu. Neaiztiec sirds stādu, tu vari būt inficēts, bet Kartāga ir sirds audos, tu rausi ārā pa ausi, starp sirds sienām būs citas ausis, tās multiplicēsies un sāks pat redzēt, kas tajās iekšā, tās stāstīs, ko redz, un mute būs sausa, bet es turpināšu cīnīties, jo man vēl tūkstošiem nakšu, es tajās uzņemšu cīņu, es tajās būšu brutāli pasīvs, bez darba, bez rīcības, tikai acīs griezīsies migla pa horizontālu svītru kā aklo cilvēku acu piens kā plēve, ko mistro par svēto rakstu. Es rakšu bedri, kurā iemest gabalus, kas no manis atkritīs, es tos pārklāšu ar plānu līmes kārtu, ar klīsteri, ar dzīvnieku izcelsmes putru. Mēs kā jaunie raženie, mēs kā putuplasta mīkla. Es jums ieskaitīšu kontā rudzu sēklu, tā pa logiem nāks raudzīties un sekos gaitām uz ielas, ārpus laicīgās trajektorijas, ārpus un iekšpus, šaipus un taipus Peipusa ezeram, ezeram, kas plūst sirdīs, ezeram, kurā mazgājas mauri.
Un tā es atslēgas šķindinu, zinot, ka nebūs apmierinājuma, jo tas tikai par darbu, kas padarīts līdz pusei. Mēs kā līdz galam gājēji, kā fatālie brutāļi. Bet nieks, mēs uz atvadu salvetes līkumotos vizuāļos, vēlmes velnējam, mīklā graizam zvaigznītes. Es savu līdzšinējo pieredzi, pienenes valdziņu, tā mūs apgalvo, es neiebilstu. |
|
|