 | Jun. 16th, 2010 @ 02:02 pm  |
|---|
Tomēr kādā veidā tas attēlo. Neapšaubāmi esmu iebiedēts, bet svētceļojumā uz Maroku es ceru debilitēties tādā mērā, ka gūšu apskaidrību. Nejau ar labiem darbiem es piemānu providenci, es savu makaronu maltīti izveļu pa logu ceļiniekam priekšā, un šis ar asu pīķi ņemas mani revidēt, auditēt un kultivēt. Es saku, ka ar savu rakstu vēlēšos uz atvadām grozīties rīvmaizē un kariķēt sevis paša izvēlēto auditoriju. Tā plēstu muti raudzīsies gaisos un kalkulēs, no kures puses nolaidīsies putenis. Es skriešu kā vējš, nesīšu savu pastu liturģijas vācelēm apkopošanai, mūs visus slaucīs resnām slotām, starp sariem pavīdēs gaismas stari, tos grauzīsim kā kartupeļu salmiņus, vienmēr pa grābienam paturot cerību.
Es nezinu, manas metāliskās masas sastāvā ir krāsas pigmenti, kas konfliktē ar meklēto subjektivitāti. Mēs laužam savus principus, es laužu savus principus kā ķīniešu cepumus, meklēju vēsti, meklēju kā negudrs tuksneša tītars, tīģeris vai galvaskausu mednieks spodru bārdu un drošu soli, jo tieši šajā aizmirstajā pilsētā, kā teika stāsta, apslēpta manta no visām mantām atšķirīga. Es kātoju šo parka soliņu no viena stūra līdz otram un tad no visiem citiem stūriem uz stūri, kam jāpavīd aiz nākamā līkuma, bet viss, ko iegūst mūsu balstītāji, ir ornamentāls, simbolisks un asimetrisks, nepadodas gribasspēkam un lauž gribu, degradē estētisko skatījumu, Ludzas sīrupos vāra neapvaldītas vēlmes, simulē grotesku māņticību, budēļiem lauž snaiperšautenes, loka mēli pēc negudras metodes, buksē smiltīs, kur var iziet kājām, nelaužot kaklu ne sev ne savam tuvākajam, kaimiņam, aizjūras naidniekam, likvidatoram, briežu medniekam vai kādam, no kā atkarīgs, nu, piemēram, Bukenvaldes sanipedstacijas līkumainais vēlmju rotājums. Es neapšaubāmi atvainojos rēgiem un fantomiem, ziedoju drupačas Definesa.. Dažkārt aizmirstos, un manai nolaidībai vairs nav klājuma. Kādreiz varēju griesties pie savas enerģiskās dabas un labdabības, tomēr mūsdienās atklāju, ka gribasspēks būt humora pilnam ir atstājis mani, piemēram, lejuplādēto failu folderī.
Jebkurā gadījumā izsūkušais strauts mani izdzer sausu, kamēr, pārlaidis savu dabu manējā, varbūt atdzimst man nezināmos apgabalos. Man patīk sevi spīdzināt, es taču apzvērējos, ka zinu atbildes, tad no tām atteicos, lai mānītu sevi, grozītu leņķos un nonāktu pie plikpaurainā pārvaldnieka, bet desas struņķiem plātoties vēlienīgi pārtrumpoju pats savus verbālos avotus un paliku centrā, kur sastopas stari. No visām pusēm tie nāk, dažkārt dodot maldīgu priekšstatu par savu klātbūtni vai klāt neesamību un izveicīgos mēles vingrinājumos atļauj man tiekties tālāk, lai aizlūgtu par ļaudīm. Tā būs tava biļete, man teica Tēbas princese, bet karaliene ar ziepjūdeni apslacīja ceļu pa kuru biju gājis. Es sūtu pasta zirgus sev pa priekšu, lai tie man atņemtu brīvību un iestādītu mūžīgā kalpošanā. Tā es biju cerējis, zinot, ka izveicīgāk ir spēt pārslēgt sevi starp stāvokļiem, bet nez kāpēc nolemjot, ka labāk būt vadītam, saņemt klātesamību kā apliecinājumu, pildīt negrozāmus likumus, sekot.
Vai tad es nebiju teicis, ka atalgojums netiks saņemts, tā neesamība tuvumā liks vilties, liks izmist, liks šķērsot bruģi un sliedes. Agros rītos vandīties starp vadiem virs ielas un mētāties gar rauga rūpnīcas mūriem, deldēt laiku parkos un zālienos. Es gribētu, lai mani pārnes robežai, esmu jau mugursomu uzvilcis uz krūtīm, lai pagrābtu pa saujai ēsmas, kad aiz loga piepeld zivs un es izvelku āķi, ko ieķepinu stingajā gaisā un paveru sev apvārsni.
Jūs varbūt gribēsiet zināt, kā mantas, sapiņķerētas matos, var likt man pildīt pavēles, ko eņģelis Gabriēls uzskricelējis uz maniem ceļgaliem. Es pats nezinu, vai baidos no haizivs, kas karājas pie laternas, tā tik pat labi varētu būt zoss, bet mana elpa dveš uzticību, tā bez mutes skalotāja, logu tīrītāja, tā bez precīzām ceļa norādēm, tā starp ogu vāliem, tā bez mitas. Man jābūt stipram, jāspēj piedot, atkārtot, piedot savādāk, atcerēties, pieminēt, neizmantot līdzekļus, lai ieriebtu, bet lai atstātu visu varā. Cilvēks bez ticības, es bez ticības esmu šeit atstāts uzturēties, pagaidām delverēties, ah, man apnīk lustēties, es šo stiliņu dīrāšu ādās, kāpēc es jelkad mēģināju izdabāt Raitim. Man kaut kur sakasīt dusmas, es vēl uzliesmošu, zinot, ka to nedarīšu, jo mierīgs es biju, bet kaut kas mani dzina atgriezties, tāpēc es Raitim vairs tikai draudu komiski, pats sevi uzjautrinādams. Kā es toreiz atmetu ar roku melnajam bruņiniekam. Es šo grūdu grāvī, biedēju un trīcēju pie visām miesām apņēmībā gvelzt savu koka zobenu par taisnu tiesu, un vēl tagad prieks uzplaiksnī pie noteiktiem rakursiem. Es gribēju teikt, ka mēs vēl atgriezīsimies, bet lodes spindz kā stropā, un starp tā izlavījies kaķis Bukenvalds man atnesis kaučuka bumbas. Spārdīsim tējas bumbas, kamēr tās izjuks tūkstošos putnu, ar tiem mēs apmazgāsim muti, pārklāsim sev melno sarofānu galvai, lidosim kopā ar klibām lidmašīnām, helīšiem un dirižabļiem, jo mus no mutes nāk intonācijas, imitācijas, laiski laidari laika nositēji.
Manī ir iestādīts sevis apšaubis. Paga, es tūlīt viņu izraušu. Neaiztiec sirds stādu, tu vari būt inficēts, bet Kartāga ir sirds audos, tu rausi ārā pa ausi, starp sirds sienām būs citas ausis, tās multiplicēsies un sāks pat redzēt, kas tajās iekšā, tās stāstīs, ko redz, un mute būs sausa, bet es turpināšu cīnīties, jo man vēl tūkstošiem nakšu, es tajās uzņemšu cīņu, es tajās būšu brutāli pasīvs, bez darba, bez rīcības, tikai acīs griezīsies migla pa horizontālu svītru kā aklo cilvēku acu piens kā plēve, ko mistro par svēto rakstu. Es rakšu bedri, kurā iemest gabalus, kas no manis atkritīs, es tos pārklāšu ar plānu līmes kārtu, ar klīsteri, ar dzīvnieku izcelsmes putru. Mēs kā jaunie raženie, mēs kā putuplasta mīkla. Es jums ieskaitīšu kontā rudzu sēklu, tā pa logiem nāks raudzīties un sekos gaitām uz ielas, ārpus laicīgās trajektorijas, ārpus un iekšpus, šaipus un taipus Peipusa ezeram, ezeram, kas plūst sirdīs, ezeram, kurā mazgājas mauri.
Un tā es atslēgas šķindinu, zinot, ka nebūs apmierinājuma, jo tas tikai par darbu, kas padarīts līdz pusei. Mēs kā līdz galam gājēji, kā fatālie brutāļi. Bet nieks, mēs uz atvadu salvetes līkumotos vizuāļos, vēlmes velnējam, mīklā graizam zvaigznītes. Es savu līdzšinējo pieredzi, pienenes valdziņu, tā mūs apgalvo, es neiebilstu. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}