Viena lapa -

About  

Previous Entry Jun. 16th, 2010 @ 01:11 pm Next Entry
Kas ir šī Raitis persona? Tā atpazina sevi vienā instantā. Peculiar case of me. Nav nekā labāka kā aizlūgt. Es arī nezinu, ko no manis tā gaida. Es skatos, priekšā koks, iztēlojos, ka tas koks, bet Raitis saka, lai izlūdzos šim piedošanu, lai iepērku akcionāru. Es nevaru ar viņu šobrīd runāt, jo man ceļojums priekšā, tā esmu iedomājies. Raitis atnāk citā personā un, švīkstinot svārkus, saka, lai izglābjos, lai pienāku ciemā ar kukuli. Es saķemmēju viņa matus un saku, ka gribētu būt izglābts. Tā es pavadu pirmās dienas, iekams Raitis ir apradis un uzvedas kā mājsaimnieks, liekot mani mierā. Viņa bija kāds piemērs, kad viņš iedrukāja papīrā teilu par kaut kādām vietējām stārastēm, aizvietojot dažādas personas ar vienu, bet es nevarēju uz tā uzķerties. Kāpēc? Jo trūka personīgās mitoloģijas? Jo rakstītājs nevarēja sev atļaut ienākt citos un ļaut citiem izmantot savas drēbes? Es nevarēju ar to ilgi uzkavēties, jo man bija ceļš turpināms, tādēļ saliku visas šīs personas uz pjedestāla un aizlūdzu par tām. Lai tām viegls gaiss virs viņu mājām, virs viņu galvām un virs viņu matiem. Es noglaudu gaisu virs visām galvām, kurās ir domas vai kas cits, jo mans tēriņš raugās, lai es paliktu domās ar matiem, kas sirmi, jo tikai tā es varu iztālēm vērot, kā matērija pārtop par nedzīvu ķermeni.

Ieguvis pirmo apmierinājumu, noskurinājos un devos tālāk vai arī man likās, ka dodos tālāk, bet tepat pie nodevēja durvīm vien tirinos. Es biju reiz izveidojis tādu sindikātu, kur man jāsēž brīvā dabā pie rakstāmgalda. Pa labi no manis ir koka trepes uz bēniņiem, bet es tās lietoju tikai iztēlē. Es pats sēžu starp zemeņu dobēm un grāvi un nekustos ārā no savas sēdvietas. Tas viss farss, es laikam biju cerējis uz ātrāku uzvaru, bet to nevar iznest ārpus brīža, tādēļ nekas cits neatliek, kā turpināt cīņu mūžīgi, varbūt cerot, ka kaut kur pa ceļam izdosies izsūkties pāridarītājiem otrā pusē un dabūt cieto valūtu ar ko šķelt dzintariņu un smeķīgi ēst lauskas. Tas viss mani nespēj apmierināt, bet Raita rokaspuiši vai jelkas cits man sūta virsū monstrozo nogurumu, kuru es izstiepju pēc savu iegribu sejas un metu ar roku, lai mani liek mierā. Pats iekārtojos aiz ikoniņām un grūti pūšu, labāk atlaižos, nosnaužos. Galu galā nekāda tūlītēja atalgojuma nav, turklāt Raitim ir īpašas prasības pēc uzvalka pašūšanas, šim vajag dažādus liveriņus iekšā, apkārt un arī neredzamās vietās. Es biju kārtējo reizi piemānīts, bet negribējās to pārāk viegli atzīt. Reiz nokļuvis Raita valgos, ārā var tikt tikai atsakoties no sevis, bet es savu ceļasomu plecos negribu purināt, lai olas izveļas, es nezinu, ko gribu, un galu galā man ir baisi dīvaini, ka Raitis ar savu čūsku armiju ņems un mani apstādinās pie luksoforu kapsētas, liks skrubināt ārā niķeli un man nekas cits neatliks kā stāties zosu rindā un griezt zobus.

Noguruma tērvetainie kalni. Man steidzami bija vajadzīgs kāds palīgs, jo, koncentrācijas nogurdināts, es meklēju palīgus starp tiem, kas netic. Es pats biju gatavs doties gāgānu karā, lai tikai savā lupas logā redzētu precīzāk un nedotos rokās neliešiem, kas pārstāv valdošo varu. Nenormāli nogurdinoši rakstīt grāmatu tā, kā to lasīs. Tas, iespējams, vai, protams, nedos man gandarīju īsā vai ilgā termiņā, bet, iestājoties mošķu rindās, es biju cerējis uz rosolu, boli un arī sulu vienu pašu, bet te es biju nonācis svešā dzīvoklī un man nepiederēja nekas no tā, ko redzēju sev apkārt, apkārt šai pasaulei, un tās centrā rušinājās aizņemti grāmatveži, papīra bubuļi. Izpūtu nelielu mākoni un lecu savās biksēs klejot pa pasauli, lauzīju mēli, izloksni klāju kā pagadās un tad skatījos sastrādātajā postažā. Man kā liturģijas speciālistam nebija ļauts iemiesoties citu mākslas veidu darboņos. Es, piemēram, nekad nevarēju cerēt saprast gleznotājus to vasaras darba veikalos kaut kur lauku mājās ar ikdienišķiem ciemiņiem no citām frontēm, kur gārdza un spārdīja mūli, lai reizumis sastopoties drēgnajā pilsētā otrpus siltās teritorijas tie varētu rezignēti apstādīt savas prieka vēstis un mijiedarboties līdz bezgalībai, kamēr dažreiz varbūt pat sakaujas un tad izlīgst vai nīst līdz mūža galam, bet pindzele tik šaibā pa audeklu mēs jums iemiesosim kārtīgu rituālu, jūs mūs dzenāsiet, sapratīsiet, citos jautājumos iebildīsiet un tik mīsiet trotuārus savās audekla biksēs, jo mums somā krāsas un otas un mēs drīz pa studiju planēsim un domāsim par aktiem, bet es tikmēr karāšos parka kokos, jo būšu savu dižciltīgo izcelsmi aizvietot ar klejotāja mākslu, kas būs pilnīgs farss, bet es tik un tā sevi tajā vērošu un nedošu atpūsties saviem naidniekiem, jo tiem bikses būs par īsu pastarās tiesas rītā ar lieldienu olām dosies karā greznie kaujas rati un aplauzīs savus ragus pret priedes bluķi, pret pludmales plūdsmiltīm un grezniem ratiem, ko pretinieks būs pametis puķu dobē, lai mēs, nebīdamies no aukstā ūdens, mēģinātu sevi pārliecināt, ka nedienas ir tikai kaut kas pa pusei izdomāts un safabricēts uzmanības izkliedēšanai gleznainos štruntos, ko paņemt divos pirkstos un palaist pa slīdošo leti, pasūtīt vēl alu un gredzeniem mijoties sprēgātu skatienus, līdz tie noved līdz satikšanai, un mēs kā kardināli liekēži varam arī plānot savu laiku saskaņā ar krekla rakstu un iet steidzīgi pamīšus ar lēnu gaitu, apsēsties uz soliņa, darīt lietas ar policistiem, rāpties pa sienām, pavadīt stundas darbā, tad atpakaļceļā atcerēties ainas no pagātnes. Burtiski dažādas lietas ir iespējamas, un vienmēr var izmantot pastu.

Atģidušies no pārdomu paģirām, varējām iesoļot greznos dārzos, lai veldzētos un veldzētu tos, kas par mums domā, jo savā savtībā bijām nonākuši pie slēdziena, ka vienīgais darīt vērtais ir censties citu labā, veltītm tiem labas domas, piemēram, apmīļot Andri Šķēli un viņa sievu Kristīni Lībani viņu savrupmājā, novēlēt viņiem labi un izdevušos dzīvi, saticību un ģimenes siltumu. Vienmēr gribas ticēt, ka viņu starpā ir silta sapratne, ka viņi spēs izskolot savus bērnus un nepakļaus tos nevajadzīgam grēkam. Tādēļ māja ir jāuztur labā kārtībā, jārūpējas, lai novadcaurules būtu funkcionālas, lai apkure neuzdotu, lai siltumizolācija būtu efektīva. Vārdu sakot arī Rīgā iebraucot vajag apmeklēt cilvēkus, kar atslēga turpmākai domai, vajag iepazīties ar dažādām iestādēm to ne pārāk atšķirīgajos birojos, vajag arī risināt jautājumus, vajag no sākuma mājās visko izdomāt un tad doties reālajā pasaulē to realizēt. Ir izdevīgi, ja ir nodibināti kontakti un ar dāžadu līdzekļu palīdzību ir iespējams ietekmēt lietas saskaņā ar virzienu, kurā kustas iedibinātais domas kurss. Par visiem šiem cilvēkiem es aizlūdzu, jo, pirms labi būs man, labi ir jābūt visiem citiem. Viņiem ir jājūtas kā mājās šai planētā. Ja, nē, tad tiks noieti neskaitāmi km., pirms sasniegtā laime dezintegrēsies, tādēļ es veidoju šo aizsargslāni, lai cilvēkiem būtu silti sirdī, un lai Andra Šķēles bērniem būtu silti, lai viņi nejustos apbižoti, lai viņiem grēks nedurtos acīs, lai viņi varētu veidot savu pasauli bez liekiem kairinātājiem, kas tikai vedinās viņus uz neveselīgām pārdomām.

Šīs neveselīgās pārdomas var būt bīstamas, jo tās var aizklāt redzi, un tad viena cilvēka dabā var būt sastrādāt muļķības, plānprātības. Viņš var pieņemt, ka cilvēki ir pret viņu nostādīti, sastājušies neinformētās armijās, graužas cauri sienām, lai tikai tiktu pie rīkles kā pantiņā - divi vilki vilku vilka, nevarēja sadalīt, vienam vilkam vilka vilna, otram vilka dvēselīte. Un ar šādām vārdiskām rotaļlietām daži uzaug, nesaprot, ka, iespējams, saprāts uz zemes nav redzēts jau pēdējos piecpadsmit tūkstošus gadu. Šāda ideja mums šķiet valdzinoša, tomēr mēs izdzēšam visus ar to saistītos failus, jo ieraksta kvalitāte nešķiet kvalitatīva. Nav tā, ka mēs dzenamies pēc visa tā labākā, it īpaši materiālajā pasaulē, kur pamanām, ka mūsu palags nav augstas kvalitātes un izsmalcinātas faktūras un pieņemam, ka, iespējams, būtu labi tādu gūt savā valdījumā, bet attur doma, ka tas izmainītu tālākos centienus attiecībā uz priekšmetu iegūšanu savā valdījumā, piemēram, drēbes ar odziņām, dažādiem izskaistinājumiem, tā, lai neuzkrītošas nianses informētu par mūsu nostāju, par to, uz ko esam gatavi un ar ko kategoriski nevēlamies ielaisties.
(Leave a comment)
[User Picture Icon]
From:[info]putnupr
Date: June 16th, 2010 - 02:16 pm
(Link)
raitis somiski ir skaidrs, tāds, kas nav piedzēries
[User Picture Icon]
From:[info]punkts
Date: June 16th, 2010 - 02:38 pm
(Link)
Otrs džeks bija Gatis, bet viņam bija kaut kāda saistība ar iedibināto, institucionālo. Burtiski mani varēja izsekot pa atstāto dokumentāciju, bet man jau tā visādi vados sasēdinātie bija virsū skatījušies. Es nezinu, vai tas ir tikai mana gadījuma raksturs vai arī citi ir aizdomu pilni, bet es izvēlos, redzi tādu Raiti, ko nemaz nepazīstu. Tas vispār nav nopietni, es taču nevaru par to runāt tā, it kā taisītos turpināt kā aptaurēts. Bija jau tādi gadījumi, kad pārliecinājies tuvinājos. Tagad būtu gudrāks? Nē, izmisušāks. Spītīgāks.
(Leave a comment)
Top of Page Powered by Sviesta Ciba