| March 15th, 2010 |
|
nekur neredzu savu grāmatzīmi. jāpaceļ pakaļa |
|
mahagony rosewater pumps. cilvēki pie rīgas mākslas telpas neko nedomā viņi pauž attieksmi caur iedibinājiem, caur kultūras nedēļas rakstiem un vienmēr paģēr lai mēs labā krietnā ģimenē stabilā auguši vienmēr nestu jaunu tehnokrātiju jaunas vēsmas mūsu mainīgajai sabiedrībai un cilvēku dzimtai, jo mūsu prātā pārtika sakārtojas vērienīgos apjomos un mums būs no bulciņām pāriet uz fotosintēzes studijām, ja protams viss neizrādīsies pēkšņš un mēs varēsim arī turpmāk piemērot parabolumus, ko izskaitļotais vairākums mums pienesīs klusītēm, lai mēs klabinādami savas preses varētu iznēsāt valsts ielās, kas beidzas turpat pie robežas ar juglu un teiku trīs vaļņos alfa izkārtota omega 3 zivju eļļa mūsu prātu intektuāļiem bēniņu dzīvokļi koka siju drapēriju karekļu un austu dekoru mēs jūs atlaidīsim starp publicēto darbu lappusēm bet tādām kurās kariķējumi nebūs piedziedājumā, bet gan sitienā sejas miesā mēs jums kulakos pēc kalnciema ielas sāksim ieskaidrot, cik liels kontrasts ir starp mīlestību un dabas pēcgaršu mēs jums izstāstīsim, cik ļoti jūs vēlējāties mūsos iemīlēties, lai rakstītu redakcijai, ka nevarat pārstrādāt pienu |
|
es izeju jūrā. līdz šim esmu izgājis izdzīvošanas mākslu terorisma skolā. esmu gatavs kalpot dzimtenei, alāham un preses beņķim la ilaha illalah! la ilaha! |
|
biju atgājis no ceptām siermaizēm, un tagad tās mainījušas formu krāsu seksuālo piederību un ieguvušas pīles gaļu tādu kā vēderiņu uzaudzējušas, lai man liktu sasist plaukstas, vai kāds prātīgs, kreptīgs bērniņš. mūsu koncīlijs iemērcis ķīseli uz ziemu visu sniega virsmu pāršalcis plānu plānu saldu kārtu tekalējam kājām gaisā ar mēli pa tieviem stiebriem notrāpīt meridiānu viens otram norādīt un laizīt pa stīgu līdz zobiem iegriezt un tad smaganu kabatiņas līķu somas un skrejlapas. mēs jūsu orķestrim jaunas atraugas sagatavojām viesiem būs jāparakstās, ka saņēmāt paku no austrijas. mēs mūsmājās autoritāti rotējam vienu dienu es tēvam kāpju uz galvu otru dienu māte ar jauno mīlu mūs dzenā pa klētsaugšu un gaiņā prom mušas gaiņā prom gailenes mēs tik vārīgi palikuši uz līkumiem salokāmies līkumu līkumos līdumu līdumus ar pīli padusē izlīduši ne ūsu nenotraukuši būsiet vasarā pie mūsu durvīm pieklauvējis mēs jūs grāmatā pieminēsim law abiding codices mēs jūs uz lūpas paņemsim sniegā kaprīzi vārtīs sulleimans gandrīz kā skolnieks bende un slidens soliņš maltās gaļas krekliņā |
|
il-ok ok pasaule ar savām neskaitāmām nācijām ir man blakus, tās var plotot man uzbrukumu ar bandu suņa krāsā un šortiem vēsā pavasarī, bet tad piebrauc tēvišķs mersedess un mums visiem ir mednieku somās pa kārtīgam desas luņķim ok. |
|
mēs stāvējām kādi trīsdesmit cilvēki ar maizes groziem rokā, kamēr maize atsala, blakus istabā cilvēki bija nopelnījuši simts tūkstošus, ko ziedoja astoņu mēnešu vecumā mirušai meitenei. es piesteidzos pie lākajiem no priekšniekiem un paspiedu viņam roku. mūsu starpā izveidojās īsa sirsnība un es viņam piekodināju, lai tas neaizmirst par sieru un cepumiem. kad man pie galdiņa pienesa desertu es teicu lai nodod impiem, ka es augstu vērtēju viņu atbalstu un lūdzu nomainīt sveces, kas tūlīt izdegs, bet to izķibināšanai no svečtura vajadzēs savas piecas minūtes, tādēļ tikmēr vēlētos norādīt bāra algotņiem, ka manā klātesamībā var saskatīt čuru paliekas. es piecēlos no galda atstāju salveti uz beņķa un devos pāri deju grīdai un skatuvei, kur prožektoru gaismā starp publiku staigāja sabiedrības iklaidētājs, kuram neviens nepievērsa uzmanību. uz brīdi viņš gribēja uzdzīvoties uz mana rēķina norādot publikai, ka viņam interesē arī parastie ļaudis, bet tad jau es biju klāt ar paplāti kas pilna tukšām glāzēm. sāku piedāvāt cilvēkiem iedzert, mani kāds saķēra aiz rokas, lika piemērot dārgas rotas un pēc tam uzšāva pa dibenu pagrūda mugurā un es biju nonācis lielos starmešost telpā, kurā neviena nebijs |
|
hei hou prezbiterāni, mazais ērģeļu vergotāj |
|
siloģisms rausta valodu katru pirmo zilbi pasaka vismaz trīs reizes par pārējām neraizējoties, bet tad es pieskrienu pie nacionalizētas telefonbūdas un ņemos pūst tajā dvašu un glīti saloku aizkariņu, lai nelīst pāri, tad pieaicinu begemotiņu un uz viņa smailā zoba uztupinu nulle trīs pudelīti es saku atkorķējiet manas mandeles es saku iepūtiet dinozauriņam intravenozo zirgu brokastīs es viņiem saku izdējiet katrs pa paskaidrojumam, kāpēc pļavas tiek denominētas kāpēc mežmala ož pēc zivīm olu liķiera un sandalēm divos naktī pienāk draudziņš klāt un izliek visas savas zīdītāja piezīmes te jums būs sūknis ar kapacitāti kw un man personīgi gribētos jums aizrādīt, tad apstulbumā norāda rej uz skatītāju klausītāju luksofora regulators piedzēries tinti medī mani pakaļ savam dirižablim es šim saku ka sīpoli kož acīs šis man skatās garām plēš plecu un rauj no rokām ārā krēslu atzvēlies tik vien kā bija manā apgādībā atstāts un es viņam saku lai neliek man vilties savos lodāmuru krājumos es viņam saku ka gribētu iepazīties varbūt draudzēties ilgtermiņā šis man koķeti atbild ka neapolē neko vēl tādu dižu nav redzējis bet es piekodinu ka bija viens tāds brandavīns kurā mēs skatījāmies kopīgi kamēr mums pirmā gaņģa iekšas izdedzināja halogēnā spuldzīte bija tik dikti apvārdota, ka nebūtu es ne mirkli stāvējis viens, kamēr manās plastikāta atraitnēs vēl nebiju orientējies kā dienvidnieks |
|
even dogs hurt themselves |
|
jūtu dienu, kad nespēšu kontrolēt siekalu rīšanu |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |