| February 6th, 2010 |
|
Zeme pārtapa visos mūsu veidojumos. Katrā pirkstā gredzenam nav kauns. Mūs valdīja, bet lokiem vien tie mūs apbēra liesmām. Gāze man pie kājām, es to jūtu, gaileņu tapetes izkrautas gulēja stūrī. Brīdi aptumsām redzējumā, vannai līgani kustoties, un pievērām acis. Tas nebija viens no mūsu ideju spoguļiem, tas pavērās un krita. Vietām lietus uz ceriņiem bija atstājis ķērcienus un tīksmas svītras. Lielums pārvācās mūsos un ielāpa tvērienā sūca gaisu no plāskteru krūtīm. Mēness sapinās savā viešņā un nedeva mums vaļā esošajiem dziesmā patverties. Visā verandā bija uzplaiksnījuši sāpīgi rēgi, tie mētājās kaudzē. Tas neļāva mūzikas solījumu lauzt, adatu dūrieniem pārklāt un iemērkt. Salīkušajās vāzēs mūs meklēja lauvas, ar gariem kātiem pārbaudot arumus. Iestiguši brienamie kauli, uzburbuši brokastu vezumi, daudzi no mūsu vidus bija blāvi un pletās, bet galotnēs izbēga resnās liesmās. Dziedājuma svešādais ķermenis neļāva sapņiem atkāpties, tajā uzplaiksnīja zemes irdinātāji, kas karājās patvaļā. Mēs kusām vaļējiem vēderiem. |
|
Visiem jau pieriebies skatīties kaunā. Man bija priekšnesums stacijas ūdeņos paredzēts, un notika tas gludekļu aizgādībā. Un to sapratuši tūkstošiem sērdieņu man atnesa tieši tikai vajadzīgo. Mūzika sapazinās ar maniem pēcnācējiem un saprata divas trešdaļas, un gribēja sapazīties ar manu vienmuļo, bet grotesko, kas izskatīgi bija mani veicinājis. Mūzika saprata seksīgas bikses un sejas krāsaino bravūru, jo tas bija viens no maniem piemetieniem un skatījās, bet tas par sienāžiem neliecināja. Gudri raudzes patvaļīgie bija beiguši sarkanas savas platmales un gribēja jau mani apvest stūrainiem vien, un mušmires gājušas pēdējiem cēluma skeletiem nodeva bubble gum selekcijā. Tādas trādirīdi parādītās nevarēja mūs liecināt, jo skopojāmies. Saule mūs varēja redzēt ar trīsvienību gredzenā un laižamies tikai ar sevis vien pāri darītājiem un skroderiem. Laizīsiet grūtos laikus, ko esam šeit devuši. Pretējā gadījumā mūsdienas grabažu pilnu smaidu lejā laidīs manas patvaļās smieklu lēkmes. Tas lejā bija iepazinies ar stipriem karotājiem un man bija nojumes laizītais skaistums jāņem savās rokās. Laizās vēl šobrīd tais luksusa dzīvokļos, lakstās gar redelēm, mēreni vaimanā. Es biju sapratis, ko tas no manis padarītā bija vezumā sakrāvis, bet nojumes starpgadījumos tundra pārklājās beigtiem sienāžiem un šķidriem sakārņiem būšanas neredzamajā veidojumā. Tas nodūra sāpīgās siekalas un dziesmas pubertāte skatījās pēc liesmojoša ozola sevis pašas labā un kūtrumā. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |