|
Zeme pārtapa visos mūsu veidojumos. Katrā pirkstā gredzenam nav kauns. Mūs valdīja, bet lokiem vien tie mūs apbēra liesmām. Gāze man pie kājām, es to jūtu, gaileņu tapetes izkrautas gulēja stūrī. Brīdi aptumsām redzējumā, vannai līgani kustoties, un pievērām acis. Tas nebija viens no mūsu ideju spoguļiem, tas pavērās un krita. Vietām lietus uz ceriņiem bija atstājis ķērcienus un tīksmas svītras. Lielums pārvācās mūsos un ielāpa tvērienā sūca gaisu no plāskteru krūtīm. Mēness sapinās savā viešņā un nedeva mums vaļā esošajiem dziesmā patverties. Visā verandā bija uzplaiksnījuši sāpīgi rēgi, tie mētājās kaudzē. Tas neļāva mūzikas solījumu lauzt, adatu dūrieniem pārklāt un iemērkt. Salīkušajās vāzēs mūs meklēja lauvas, ar gariem kātiem pārbaudot arumus. Iestiguši brienamie kauli, uzburbuši brokastu vezumi, daudzi no mūsu vidus bija blāvi un pletās, bet galotnēs izbēga resnās liesmās. Dziedājuma svešādais ķermenis neļāva sapņiem atkāpties, tajā uzplaiksnīja zemes irdinātāji, kas karājās patvaļā. Mēs kusām vaļējiem vēderiem. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
