| January 27th, 2010 |
| Zemes starpbrīdis | 09:07 pm |
|---|
|
Bijušie koki nezināja, kā patverties katlumājā, tādēļ tie bija ziedos. Es nonācu no torņa un uzliku kapilārus vārīt sēņu sniegu. Mums nebija pietiekami daudz konotāciju, lai ikdienišķās dzīves prievēs būtu labi iegaumējuši, ka nenoniecināmie bija mūs barojuši un nedevuši padoties. Es atksatījos luksusa dzīvē un pacēlos virs sniega patvāriem. Mani bija sakombinējuši vairāki cilvēki un es patvēros pie meža strazdiem iebarotā būrī. Mūsu priekšnieks bija tik izsenis izdibināts unaprobežots, ka es atspēros un patvēros nedienu nožogojumā. Tas mani kārtīgi izbrīnīja un es patvēros ligzdas nojumē, bet tas bija droši un mūrnieks pret plinti krūmus izķidājis vēl ilgi vaicāja, vai es nebūšu visos īrisa ziedos savas oderes pazaudējis, bet nē tas tā nebija, jo mūrnieks no mūsu līkločiem bija savas šādas tādas patiesības atlasījis un nevēlējās turpmāk ielaisties skaidrojumos par mūsu šefību. |
| Uzziedējis tagadnes vairumā | 09:11 pm |
|---|
|
..viņš bija un sakāvās uzreiz, kā es nonācu no savas seļskohozjaistvennostj, bet tas nu tā. Es vispār biju galvas tiesu garāks un man nenācās viegli atlobīt tās sērsnā kapātās, tādēļ apsēdos un bēšos palagos mani ievēroja dzīvas dzīslas tik dikti nenobriedušas, ka man pat vienu mirkli likās - acis snieg un bija arī par ko brīnīties, jo mūsu visu starpā bija iemājojis šāds tāds negods par godu nedienu bijušajai dziesminiecei, kas ar to bija savas lapas atgāzusi vaļējā kolbā un gaidīja, kad es to visu ieinteresēšu publiku, bet tas nenācās viegli, jo man bija sava adženda un gudrība sakāvās taisnā lokā ap maniem pauguriem, kur glabāju selskohjaistvennajas labierīcības pilnas piena labumu un gudrība bija pērkama visu ceļu līdz jūsu augstībai. |
| Pārtikas cienītājas | 09:59 pm |
|---|
|
Bija sākušas lēkāt kā trakas un steidzās piedzerties strauta ūdeni, bet tas sāka brīnumu izprecināt. Tas sāka brīnumu atpestīt un skrotis beidza sniegā sapieri uzpirkstināt labākās dziesmas izdzīvojušo strīpainā un skaistā burbuļu vandālismā, tas apstājās tikai veidojuma pēdējās dzīlēs un bruņojies sniegā sapirkstinātām beretēm manevrēja manierēm manevrēja strīpainās klūdziņās ar bārkstīm un dzimtsarakstu, bet tas atpīkstināja dzidrāko un sirdskaislība bija mūs sapuvusi tikai dzidrās gārdziena pēdās, tomēr dziesma atpestīja mani tikai veiklākajā no bizantijām un tas pēdējā brīdī nespēja iepriecināt skaidrāko no pirmdzimtajiem, bet tas aptumšojās sakrājos burbuļos un stropā. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |