Viena lapa - Post a comment

Bijušie koki nezināja, kā patverties katlumājā, tādēļ tie bija ziedos. Es nonācu no torņa un uzliku kapilārus vārīt sēņu sniegu. Mums nebija pietiekami daudz konotāciju, lai ikdienišķās dzīves prievēs būtu labi iegaumējuši, ka nenoniecināmie bija mūs barojuši un nedevuši padoties. Es atksatījos luksusa dzīvē un pacēlos virs sniega patvāriem. Mani bija sakombinējuši vairāki cilvēki un es patvēros pie meža strazdiem iebarotā būrī. Mūsu priekšnieks bija tik izsenis izdibināts unaprobežots, ka es atspēros un patvēros nedienu nožogojumā. Tas mani kārtīgi izbrīnīja un es patvēros ligzdas nojumē, bet tas bija droši un mūrnieks pret plinti krūmus izķidājis vēl ilgi vaicāja, vai es nebūšu visos īrisa ziedos savas oderes pazaudējis, bet nē tas tā nebija, jo mūrnieks no mūsu līkločiem bija savas šādas tādas patiesības atlasījis un nevēlējās turpmāk ielaisties skaidrojumos par mūsu šefību.