| January 25th, 2010 |
| Mantas uzlabo zemes kabalu | 12:45 pm |
|---|
|
Un tīrradņi mūs apciemoja, jo pa nakti bija snidzis. Mēs uz labu laimi noskuvāmies un, atveldzējušies bromā, devāmies tālāk kur nu kurais. Pret trešo rītu sālsstabi bija apņēmuši neatvairāmi, un brīnums karājās tik cikliski, cik varēja nospraust mūsu spriedumos dūmus. Bēdz, kas skrien pēc cariem, turki medaljonu vagari, mūs apdzina ar sirds pūšļiem medus lakādās tērptie burbuļi mudīgi sapazinās viens otrā ieraudzīja taisni un devās pretim saulstariem ar begonijām un pergamentā skicētiem dūraiņiem. Būsi ledainā mūsu vējā sērgas lasījusi, uz dūraiņiem vienmēr paļauties nevarējusi un dzīslas ar krepapīru un stipru lietu uz visiem jumtiem mūs atpazina stipri bija dzēruši rudimenti mūzika paklājam apakšā paslaucīta, bet mēs beidzamie un nekonsekventie. |
| Ko ar dzelžaino nevarēs nokārtot | 12:51 pm |
|---|
|
To brutāli ruporā sastampās un izšaus kopā ar siekalu zalvēm un bijušais kompostrieris salvetē ietītu kartupeli dzenās pa pieturu biezpiena kubulu, tas atspēries pret netīro grīdu ar dēli vēzēsies gar acīm nelaimīgiem pasažieriem un mēs izteiksim nosodījumu, jo mūsu numurs nav burkā iemests, bes etiķetes tas stāv mūsu pagrabā un stāvu zemāk uz zemes stāvošā līkloča mēs visu skoču nervozi iztinām zemē samīcījām lentes un lielāko no telegrāfiem uzlaidām gaisā lai putniem ir kur bārkstis izkārt mirklīgā drupaču apjukumā un ledājos izpīpojām sarkanarmijas pogcaurumus, lai lejas visas sapinušās kreisās puses lozungos izbraucamo ceļu nelietderīgais lietojums pret stigu norizontālo lielummāniju bija visas jūras krastus saslaucījis šaupelēnam uz pleciem tas nesa atspēries kā liels kungs būtu vēlējis senātā parādīt pliku dibenu un purkšķināt klātesošiem sēdētājiem vecišķas pastkartes ar ornamentālu dzīvžogu bez pienākuma atvainoties par pāridarīto plastisko kapsulu mutes dobuma skalotāju un dzindzeli prakofjevnu. |
| Dzīslas skabargu alā | 01:01 pm |
|---|
|
Mūs putināja ciet līdz mutei, bet mēs sprauslājām ūdeni ārā, kas sasala, tiklīdz skāra klāju un mēs ar basām kājām pa smilšainajiem dēļiem drasēdami ņēmām uz mutes visus izskalotos bēgļus, kuru laivas bija saplacinājis vilnis vilnītis un kuru dzīvība tagad bija tieši atkarīga no mūsu matu galiem, kuros tie ieķērušies trausās mūsu kuģītī un sāka locīt visu izdomāto lomu, jo šie jau trešo diennakti tikai no signālraķetēm pārtikuši esot, tādēļ to tiesības stāvot pāri ētikas normālajam apgarojuma tieši pretstatā visos statūtos rakstītajam un kuģošanas kodeksa apsmietie ļaudis uz sauszemes mūsu sagaida ar mutautiem, ko iesien mastā un met pa to ar akmeņiem, jo viņi uzskata, ka saule mūs pabaroja kā mazus bārnus, tā mūs pabaros kā lielus kungus un mūsu bērnus kā bēgļus mums uzkraus uz pleciem, lai mēs sūnām apauguši pauguri raudzītos debesīs un tēmētu tajās ar koku sprunguļiem lapotnes nenogurdināmi plānprātiņi rudzu ievācēji un protagonisti čortavi mēs izejam atklātā jūrā un saule iepūš nāsī ceļavēju tas ātri pa asinīm apriņķo pasauli un laiž mūs plātīties ar patvāri un skrotīm tieši vārnām garām lidojošām mēs izsaucam tādu jautrību ka tās bikses nolaidušas knābā mūsu atstāto pārpalikumu, liekot mums priecīgi berzēt rokas un dīkt pie sāniem dzelzs kumeļam katla istabā iesprostotam, to mēs protam. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |