|
Un tīrradņi mūs apciemoja, jo pa nakti bija snidzis. Mēs uz labu laimi noskuvāmies un, atveldzējušies bromā, devāmies tālāk kur nu kurais. Pret trešo rītu sālsstabi bija apņēmuši neatvairāmi, un brīnums karājās tik cikliski, cik varēja nospraust mūsu spriedumos dūmus. Bēdz, kas skrien pēc cariem, turki medaljonu vagari, mūs apdzina ar sirds pūšļiem medus lakādās tērptie burbuļi mudīgi sapazinās viens otrā ieraudzīja taisni un devās pretim saulstariem ar begonijām un pergamentā skicētiem dūraiņiem. Būsi ledainā mūsu vējā sērgas lasījusi, uz dūraiņiem vienmēr paļauties nevarējusi un dzīslas ar krepapīru un stipru lietu uz visiem jumtiem mūs atpazina stipri bija dzēruši rudimenti mūzika paklājam apakšā paslaucīta, bet mēs beidzamie un nekonsekventie. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
