|
mēs braucām taksī, lai varētu palikt paši, kad no braucošas mašīnas kāds izmeta hai end skandas. tās noplaukšķēja, kā applaudētu sezonā kāds. es teicu, beidziet jaukties citu darīšanās, mūsu gredzentiņam jauns gruzis karājas. nu jā, uzvārījām makaronus plastmasas katliņā, ausīs džinkstēja, liepu aleja visa putekšņos, iesnas un recidīvs. sviedām prom, gatavojām pa jaunu, viss dūmos tīts, īsts trādirīdis. veiksmīgi pabeidzām simfoniju, zvanījām, lai piedalās grautiņos, pag, kaut ko atminējos. |
|
sākām savas nodarbības ar to, ka paņēmām deputātu un paņēmām pļēguru, sakrustojām, iegūstot brokoli, kurš atrodas nožogotā zirgiem paredzētā laukumā. šim brokolim tika piedāvāts vārds "brokolis", jo bija jūtamas pretrunas starp vārdu un brokoli, viņš vairāk izskatījās pēc izstieptas gailenes, bet tomēr nebija gatavs atteikties no būšanas par brokoli. viņš tātad pārlauza vārdu "brokolis", bet tas nenācās viegli, jo tam iekšā bija stiegras kā žāvētai cilvēka kājai. pārlauzis šo vārdu un cīnoties tālāk, izžāvētā kāja iegūst pagarinājumu un rodas plati sperts solis. šajā brīdī filmēšanas grupa nospriež, ka ir uzkāpusi uz pārlieku groteska ceļa, un iesāktais projekts tiek pārtraukts. atskaites ziņojumā tiek minēts kaut kas nekonkrēts, abstrakts un tas nogulst arhīva materiālos, nevienā interesi neizraisīdams, līdz kādu dienu kāds jauns žurnālists nolemj ķerties pie lietas atšķetināšanas un ierodas arhīva ēkā ar vietējā prokurora parakstītu zīmīti, kas tam ļauj neierobežotu pieeju attiecīgā arhīva departamentiem. izpēte sākas un ved sev līdzi virkni notikumu, kas izmaina vietējās sabiedrības dzīvi un priekšstatus par sevi un apkārtējo. |
|
kamēr jaunais žurnālists veic izmeklēšanu, pār ciemu nolīst meteorītu lietus. bet nejau parastu meteorītu. liesmojošu akmeņu vietā pār vidi gāžas cilvēku kājas, šoreiz nevis kaltētas, bet miesīgas, dzīvas, turklāt tās lokās celī. kājas nav nogrieztas, nekādu asiņu, vienkārši tur, kur tās pārstāj būt saprotamas cilvēka redzei, ir it kā kaut kas aizklāts priekšā, neizmainot parasto ainavu, kurā tās krīt un nokritušas lokās celī. jaunajam žurnālistam tas noteikti ir avots pārdomām, tādā veidā sākotnējā izpēte tiek atlikta un ieilgst uz vairākiem gadiem, nesniedzot nekādus starp-rezultātus. |
|
"tas ir diezgan briesmīgi", jaunais žurnālists raksta uz galvaspilsētu bosam. sēž pie atskaites un sūkā papīra nazi, tad ietin to divās čūskās. "esmu pilnībā iejuties starp vietējiem iedzīvotājiem", viņš turpina un purpina, ka jāizliekas. iecērt nazi galdā, pāršķeļot to uz pusēm, būs skali iekuram. darbu ievērojami apgrūtināja tas, ka paralēli visu laiku gāja filma. dakters noskurinājās, jācenšas strādāt neskatoties uz traucējumiem, bet tie bija kļuvuši par pastāvību. tomēr zinātnieks zināja, ka tas ilgs vēl nepilnas divas stundas. realitātes bija sasējušās kopā, un no melnajiem krūmiem nāca ārā vilki, bt tajos iekšā vēja nestas lidoja ar vilkiem apzīmētas lapas. |
|
iešu uz tirgu pirkt ierakstus |
|
man uz papīriem uzlika zilu zīmogu un man izkrita mati no pleses. izvelku prāvus gredzenus un knakšķinu knipjus. tā, lai šefs no galvaspilsētas atsūta matus, ieteicams ezītī, pēc tam jau piekārtošu, piefrizēšu. bez atbalsta karājas gaisā apaļi režģi, tajos dažādas personības gan pašmāju, gan ārzemju. šaus pa strēlnieku rūpnīcu un pēc tam būs pa sniegu jābrien pakaļ. visas aumaļas pret mums nostājušas, esmu te jau iesprūdis uz vairākiem gadiem. apavi izgājuši no modes, šalle dikti nošmulēta. paņemu svinu un izleju sev aizstāvjus, rotu alvas karotāju. atceros, mans mērķis, šeit ierodoties, bija kaut ko meklēt arhīvā, bet, dievs mans liecinieks, neatceros vai nevēlos atcerēties savus sākumus un pienākumus, darba grafiku, kas atvieglotu slodzi no pleciem pa rokām līdz pirkstu galiem, atpakaļ un tad pa kājām. jebkurā gadījumā, kad esmu ieviesis sev miesasargus, iešu vēlreiz aprunāties ar arhīva vadītāju, varbūt tas man var izrakstīt kādas zāles, vēlams homeopātiskās, jo nevēlos krist atkarībā. galu galā, man kādu dienu arī būs jādodas mājās uz parīzi cauri sniegiem, kupenām un vilku bariem, bet, tfu tfu, tas nu ir garām. dzirdēju, vietējo klerikāli paņēmuši pie dziesmas par pornogrāfiju. šis esot saviem līdzpilsoņiem to raidījis miegā, pilinājis pa pilienam vien, kamēr dažs labs nonācis atslābumā. dzelžus uz rokām un prom tumšās cellēs, salmu palagos un muti ciet ar vecu lupatu žurku gludinātu un auklētu. tehno stilā skaitu ribas, raustu krūšu galus. norādes kur ņemu? belašos. apēdu pusi, izvelku depešu, apēdu atlikušo un lasu, kas šodien pasaulē noticis, kādas padarīšanas, cik paparaci nošauti svelmē. ģimenīte no mājām raksta, ka esot no ģipša manai ērtībai iztaisījuši dzemdes modeli, kad atbraukšot mājās, varēšot nokārtot ievadkursu zinībās. gatavojos jau, savus izdilušos kreklus kārtoju no čemodāna malkas maisiņā un atpakaļ. ogles vairs nelietoju, nē, vecais zīlnieks caur savu znotu dabū īsteni lētu malku, tā, ka par to nav jāuztraucas. uzsēžos tik uz čemodāna un aizvāru tēju, sēžu tā un neko vairāk nevajag. paceļu galvu, palūru pa logu, tur viss sniegā un zirgu pajūgos, dzeru tēju un izgaistu garaiņos. rīt būšot pastas no blakus ciema, varbūt brūte būs atrakstījusi, saucot mani par atraktīvu, tad varēšu aizrakstīt uz pilsētu un palielīties, cik ieredzēts esmu starp vietējiem. |
|
|