|
es tik dzeru ūdeni un baigi labi jūtos. aizeju ieliet kārtējo glāzi un saku sev, miedzot ar aci - nu ko var bezjēgā dzert tik daudz |
|
vecums nāk virsū tas ir, kad tu stāsti kādu stāstu, par kuru labi zini, ka esi jau to stāstījis, bet vienalga noskaiti savu pantiņu un tad aizlien aiz vates pikuča, kā teiktu, nu yo kā patika, tipa labi ne, re kāds man bija stāstāmais. nē nu varbūt ne tik brutāli, bet kaut kāds elektrības vads točna pa pirkstiem ir pelnīts. haha, es nu gan sevi dzenu izmisumā |
|
mēs savus rūterus nonesām pagrabā un komunicējam ar sēņu palīdzību. tas ir tā, ka netiekas, bet viens ar otru ņemās tāpat, nu tur atceras, kā ir bijis, pustoņus, maliņas klāt, nost. un arī iztēlojas ko darītu, ja būtu. tad iznāk liedagā un jūtas dīvaini, kad atklājas, ka citi pa to laiku ir fizikālijās tīri aktīvi dalījušies. a man tāpat labi, rastamans musolini iedzer zivju eļļu un sāk žagoties. jā, laikam tā var teikt, nevajag uzreiz kaunēties |
|
ē, man tikko sārtums vaigos iesitās, mazliet notirpa |
|
sagrābos grabažas un laupījumu, ieliku starp diviem taisniem dēļiem un pārsēju ar marli, celofāna gabaliem un lupatu. uz stūriem, kur koki jau bija sazaļojuši, varēja līdz viduklim ielīst kanalizācijas lūkā un atstāt tur savu saini līdz pusdienslaikam. kad kāds bērns ar samokatu vai kāda uzņēmuma mašīna ar firmas uzrakstu uz sāniem un dzinēja pārvalka aizķērās aiz mana saiņa, tika sastādīts apdrošināšanas protokols, bet papīros bija norādīts maldīgs mans personas kods, tādēļ represijas nevarēja vērst pilnā apjomā, bet tām piemēroja to, ko profesionālajā apdrošinātāju vidē sauc par korelācijas koeficientu. tas ir tāds kā piekāpšanās indikators, kas saka, ka, redz, mēs ievērojam jūsu nepilnības un esam gatavi panākties jums pretī, no jums sagaidām līdzīgu rīcību. bet es togad visu marli biju sācis tīt ap pieri, tā, es biju nospriedis, es mazāk svīstu atmosfērā un katreiz var marli izvārīt tējā, bagātinoties ar galveno rīgas ielu izplūdes gāzu barojošo dabu. nieki vien, turpināju klaiņot pa neaizslēgtiem pagalmiem, piesēju sevi pie ķēdes kādos stūros, rakājos pa sausām smiltīm, rotaļājos ar saplēstām plastmasas lāpstiņām, spainīšiem un mazām gumijas bumbām, kamēr apkārtējie iedzīvotāji savus sadzīves izmešus klusiņām tecināja lejā pa sienu, sākot ar palodzes stūrīti. katreiz apakšējie kaimiņi ieguva piramīdveida cepurītes, sāka kļūt gudrāki kā alisters kroulijs un zizli vicinādami skrēja meklēt zosis, ko pilsētā nebija viegli atrast, bet tad noguruši veldzējās dziesmusvētku parkā, braukāja putuplastā apkārt viens otru stumdīdami un pašrocīgi regulēdami satiksmi. pavasaris bija pieņēmies spēkā un tuvojās vasara. visas iespējas bija priekšā, bet tam ticēja tikai tikumiskie, jo katrs apgarotāks zināja, kā ir patiesībā, bet to nebija jēgas teikt blakussēdētājam, jo es ikreiz teikto ietinu starp diviem taisniem dēļiem un apsēju jāņuzālēm. vasara jau briedumā, drīz brauksim ar laivām pa balzāma upi, lieksim no krastiem kokus pie mutes un grauzīsim to piedāvātos augļus, tuklēsim viduklī, gurnos krāsosimies lepnām jostām, ūsās zvilnēs īsts buru vējš, būs liegi un patīkami. liedaga draiskie sapņi. |
|
iepūtu pudelē kuģīti, aizkorķēju, sakošļāju etiķeti, emblēmu uz pieres, mati nekārtīgi. rādu ārstam mēli, tas ar saldējuma kociņu piespiež un skatās no augšas uz leju. jaunākajam plašķim ir tāda mode, ka pāri krūtīm iet ložu kārta. medību putni slauka ceļu pa priekšu lēni braucošām mašīnām. nevaru neko teikt par pusgarajām biksēm un dzelzceļa staciju, trūkst vārdu. mētājas flomāsteriem smagā metāla pavēnī, ritma plēsēji. betona salaiduma vietās var uzplēst degunu, tas ir kā priekšvēstnesis gredzeniem un kņopēm. uzcēla māju uz siena sastatņiem. govis gremo un lūr caur vaigiem, salmi ārā kā matu adatas, paga, stop, pieskrienu un mēģinu uzdurties ar cekulu. skrienu ar govi uz muguras, govs stinguma krampjos, dreb viss, kur saskaras divas krāsas. |
|
|