|
Lukjaņenko saņēmās, brīdi grozījās, iztesās cauri un lipīgām lūpām skūpstīja tumsu. Dziļi sevī viņš juta rītu nākam, pēc sava laika bija pieradis mosties, bet visu nepaspēja, jutās kā apbruts, kā mūžīgi būtu cīņā. Pret gaismu atvēra sirdi kā pāksti un kā tāda tā sajuta dūņas izkārpītas viņa krūšu grāvja abās pusēs. Notīrīties, tīšām ielīst ūdenī un ar strīklu dzīt prom visu aizskaloto nelabumu. Traks varēja palikt un truls no piedāvātā spiediena, bet gribējās vēl. Viņš jutās drošs un mazliet par stipru, tādēļ apķērās un apskaidrojās. Domas lidinājās vasarā un galva bija pilna ar sāli. Tā tas nenotika, es atceros, netiku ticis vaļā palaists, kad jau atkal metos dēkās. Tā vienmēr vieglāk kopā pa trim un dūmos. Tikpat labi varēju aizņemties ceļa rulli un norullēt Alvi. Diez vai viņš būtu sapratis manis sūtīto mākoni un ticic cauri sveikā. Bet viņš nebija, kādu viņu mālēja, bija smakāks. Naktī uznāca salna un ceļinieki neatgriezās arī nākamā rītā. Kāds ieminējās, ka varbūt šie zinājuši, ka šos nezāles aizturējušas, bet Karlai bija jārūpējas pašai par savām mājām. Ja viņi nepiezvana, uzskatīsim, ka viņi mums netrūkst, aizejot viņa piekodināja. Bet Inga to ņēma pie sirds. Viņa pārāk labi zināja, kā parasti notiek ar zvaniem. Tie tiek nepacietīgi gaidīti, tad iezvanas vienu, divas reizes, bet paliek neatbildēti. Aizbildinās ar aizgulēšanos peldbaseinā, ar gribas trūkumu. Vai tas ir par daudz? Vai spogulī redzējāt savu degunu, visu ar zīmuli sazīmētu? No mugurpuses nāk mājvieta, es šai saku, lai atgriežas savā vietā, bet tā nekārtīga un peldošām acīm nāk vaļā, grib paņemt avīzi, es nedodu. Salieku rokas tālskatī un raugos viņam garām. Nevarēju lāgā noturēt līdzsvaru, līdz pateicu, ka katru reizi skatos, bet pāri tam netieku. Nupat nogāzās lidmašīna, bet Alvis neko nesaka, ir tik salds un vēss, ka niekojas vien. Mierīgi skrullē matu cirtas un tumšos briļļu stiklus saudzīgi pulē, pūš elpu. Bieži tā darīs, beigsies ar to, ka tiks sazāļots, alēsies, ak, Alvi.
|
|
Neguli, viņš tā neatbrauks. Kur ta šis liksies? Vēl pulkstenis pusē pulsa, bet vairāk nenāk, es nezinu. Cil vēl ilgi klusēsi, vcai biji viens no palicējiem? Nāk māte ar kātu pār muguru, saka, ka arī nezina. Bet es pats? Vai man pašam domu nemaz nav? Alvi, Alvi, palīdzi, nes mūsu smago nešļavu par mums, mēs tev ticēsim un neņemsim tevi galvā. Ticība ir smags darbs, saka Alvis, un mēs uz viņu labu brīdi skatāmies izbrīnā. Ak tu mazais brīnumiņ, tu Alvi. Šis paņem šķipelīti un nevar noliegt, degs elles ugunī. Un pēc tam! Pēc tam neizturama vemšana, ja nu kas. Kungs, nāc pie manis naktī, tad izvārties manā miesā, nē, nē, labāk lai Alvis nāk. Kur nu kuram pamūk, kuram nu kāds temps, bet pa druskai savācas. Dziļumā jūtu savu vainu, zvilnu ar daļēju apmierinājumu tik. Man vienalga, ja otreiz vajadzēs pārtaisīt, sadumpošos dubultā zodā un masku vairs nevilkšu, palikšu apžēlai, bet, ja nepietiks, gudrāks būšu kļuvis puisis, desmitniekā trāpījis. Visiem lielais izbrīns, kā šis izbridis no sava samudžinātā labirinta, ne piesēst vēlas, ne pats sevi atgādina. Ātrāk, ātrāk ārā, prom no tā visa. Bet, kā tev to atstāstīja? Vai varēji noticēt? Redzu, esi znotiņš uz goda. Kas tev teica, ka nevarētu? Vai Alvis? Pats sevī ierāvies, aizvainots. Viņš pat savu vārdu nevar nosaukt, kad pie baseina pienāk rinda, stāv basām kājām un ar elkoņiem atgaiņājas. Tādas nozīmītes tikai paši var patapināt, nebija mums tādas sūtības. Karla kārto ligzdiņu, raugās pa logu, saka Ingai, tu palūkojies uz cietiem, vai tie nav saldumiņi? Es ārā neko neredzu, viņa atbild, bet paciemošos tik un tā, ja vien neliksi mani ārā. Nu vismaz tas, Karla nopūšas, un mājas viņai parādās, ka ir vērts svinēt, tādas parādās. Alvis atkailinās pamazām, no sākuma atmet grimmu sevī, tad sāk redzēt, ka nepavisam nav nevainojams, bet šos jau tikai aizraušanās interesē, neaiziešana. Kad uzķēries uz pērlēm, tad pats paliek stingrs un nevaldāms.
|
|
vispār jau man te nav ko darīt so help me out here |
|
tur, kur vīrietis beidz atcerēties savu pagātni, nostājas sieviete |
|
tikai caur skaidrumu var piedzerties |
|
ar lūgšanām ēd dievu, bet viņa vietā vienmēr nāk cits |
|
rimi uz siera raksta manu pasta indeksu |
|
bundziniekiem jēgu redzu vienīgi džezā |
|
ei, labi, brāļi, kas blenž ekrānā |
|
citi novirzās uz noizu un hārdkoru, es vairāk uz džezu |
|
vienā gonku spēlē nosaucu sevi par Aparēnu Burkāniju, bet konferansjē mani vislaik sauc par kaut kādu ēriku |
|
|