 | Dec. 29th, 2009 @ 01:22 pm  |
|---|
|
Neguli, viņš tā neatbrauks. Kur ta šis liksies? Vēl pulkstenis pusē pulsa, bet vairāk nenāk, es nezinu. Cil vēl ilgi klusēsi, vcai biji viens no palicējiem? Nāk māte ar kātu pār muguru, saka, ka arī nezina. Bet es pats? Vai man pašam domu nemaz nav? Alvi, Alvi, palīdzi, nes mūsu smago nešļavu par mums, mēs tev ticēsim un neņemsim tevi galvā. Ticība ir smags darbs, saka Alvis, un mēs uz viņu labu brīdi skatāmies izbrīnā. Ak tu mazais brīnumiņ, tu Alvi. Šis paņem šķipelīti un nevar noliegt, degs elles ugunī. Un pēc tam! Pēc tam neizturama vemšana, ja nu kas. Kungs, nāc pie manis naktī, tad izvārties manā miesā, nē, nē, labāk lai Alvis nāk. Kur nu kuram pamūk, kuram nu kāds temps, bet pa druskai savācas. Dziļumā jūtu savu vainu, zvilnu ar daļēju apmierinājumu tik. Man vienalga, ja otreiz vajadzēs pārtaisīt, sadumpošos dubultā zodā un masku vairs nevilkšu, palikšu apžēlai, bet, ja nepietiks, gudrāks būšu kļuvis puisis, desmitniekā trāpījis. Visiem lielais izbrīns, kā šis izbridis no sava samudžinātā labirinta, ne piesēst vēlas, ne pats sevi atgādina. Ātrāk, ātrāk ārā, prom no tā visa. Bet, kā tev to atstāstīja? Vai varēji noticēt? Redzu, esi znotiņš uz goda. Kas tev teica, ka nevarētu? Vai Alvis? Pats sevī ierāvies, aizvainots. Viņš pat savu vārdu nevar nosaukt, kad pie baseina pienāk rinda, stāv basām kājām un ar elkoņiem atgaiņājas. Tādas nozīmītes tikai paši var patapināt, nebija mums tādas sūtības. Karla kārto ligzdiņu, raugās pa logu, saka Ingai, tu palūkojies uz cietiem, vai tie nav saldumiņi? Es ārā neko neredzu, viņa atbild, bet paciemošos tik un tā, ja vien neliksi mani ārā. Nu vismaz tas, Karla nopūšas, un mājas viņai parādās, ka ir vērts svinēt, tādas parādās. Alvis atkailinās pamazām, no sākuma atmet grimmu sevī, tad sāk redzēt, ka nepavisam nav nevainojams, bet šos jau tikai aizraušanās interesē, neaiziešana. Kad uzķēries uz pērlēm, tad pats paliek stingrs un nevaldāms.
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}