Lukjaņenko saņēmās, brīdi grozījās, iztesās cauri un lipīgām lūpām skūpstīja tumsu. Dziļi sevī viņš juta rītu nākam, pēc sava laika bija pieradis mosties, bet visu nepaspēja, jutās kā apbruts, kā mūžīgi būtu cīņā. Pret gaismu atvēra sirdi kā pāksti un kā tāda tā sajuta dūņas izkārpītas viņa krūšu grāvja abās pusēs. Notīrīties, tīšām ielīst ūdenī un ar strīklu dzīt prom visu aizskaloto nelabumu. Traks varēja palikt un truls no piedāvātā spiediena, bet gribējās vēl. Viņš jutās drošs un mazliet par stipru, tādēļ apķērās un apskaidrojās. Domas lidinājās vasarā un galva bija pilna ar sāli. Tā tas nenotika, es atceros, netiku ticis vaļā palaists, kad jau atkal metos dēkās. Tā vienmēr vieglāk kopā pa trim un dūmos. Tikpat labi varēju aizņemties ceļa rulli un norullēt Alvi. Diez vai viņš būtu sapratis manis sūtīto mākoni un ticic cauri sveikā. Bet viņš nebija, kādu viņu mālēja, bija smakāks. Naktī uznāca salna un ceļinieki neatgriezās arī nākamā rītā. Kāds ieminējās, ka varbūt šie zinājuši, ka šos nezāles aizturējušas, bet Karlai bija jārūpējas pašai par savām mājām. Ja viņi nepiezvana, uzskatīsim, ka viņi mums netrūkst, aizejot viņa piekodināja. Bet Inga to ņēma pie sirds. Viņa pārāk labi zināja, kā parasti notiek ar zvaniem. Tie tiek nepacietīgi gaidīti, tad iezvanas vienu, divas reizes, bet paliek neatbildēti. Aizbildinās ar aizgulēšanos peldbaseinā, ar gribas trūkumu. Vai tas ir par daudz? Vai spogulī redzējāt savu degunu, visu ar zīmuli sazīmētu? No mugurpuses nāk mājvieta, es šai saku, lai atgriežas savā vietā, bet tā nekārtīga un peldošām acīm nāk vaļā, grib paņemt avīzi, es nedodu. Salieku rokas tālskatī un raugos viņam garām. Nevarēju lāgā noturēt līdzsvaru, līdz pateicu, ka katru reizi skatos, bet pāri tam netieku. Nupat nogāzās lidmašīna, bet Alvis neko nesaka, ir tik salds un vēss, ka niekojas vien. Mierīgi skrullē matu cirtas un tumšos briļļu stiklus saudzīgi pulē, pūš elpu. Bieži tā darīs, beigsies ar to, ka tiks sazāļots, alēsies, ak, Alvi.
|