neko lieku viņiem nepiedāvājām. blakus stāvēja baseins, un visi, kas zināja, ko tas nozīmē, varēja piedalīties derībās. tūkstoši bija izdibinājuši, kurš mirklis būs piemērots, un mērojās spēkiem, lai varētu vienoties par to, kurš būs stiprākais. Alvi viņa sieva bija atstājusi mājās, un tas bija viss. katrs, kas padevīgs savā garā bija parādījies pie apvāršņa, tika apsaukts, un uz viņu norādīja ar īkšķi, ar to saprotot, ka viņam jāiet mājās. viņš vēl nebija pieaudzis, bet jau krietni kopts un prom ar tādu dzeju, ko nevar paturēt rokās. es paņēmu pudeli un aizgāju pie tēva brāļa. pāri apsnigušiem laukiem un apsnigušām pudelēm. ar pirkstu pieskāros viņam pie deniņiem un viņš sāpēs izgrūda plaukstošus lamuvārdus. viss dārzs bija piedrazots un prusaki jodelēja visapkārt Alvim, līdz tas neizturēja un pastāstīja stāstu. ilgāk to izturēt nebija manos spēkos, tādēļ es teicu - nāksies būt paklausīgākam un noklusēt nepatīkamu patiesību lomu spēles labad. bet nejau visi ir tik apķērīgi, un pusratā man sākās mūžs. tēvs bija iejūdzis dzīvožogu un kļuvis mazliet lielāks. siena pie Stopiņu pagasta jau bija priekšā un vaikstījās pēc Disneja valstības. jūs savu gruntsgabalu labi apkopjat, es paintere-
|
sējos, bet man teica, ka tie visi ir jaunumi, ka man nepiedienot smaidīt, kad Silvija saņem savu sodu ar metieniem pa viņas kāzu kleitu. ak tu tāda, viņa iekliedzas, tā ir jaunrade, tā momentā jāpārtrauc! tas iet pāri manam prātam. neesmu nekāds švīts, bet ērmus atpazīstu uzreiz. ko šovakar uzvilksi? vai cirvi? kā tas izskatīsies tavā padomā? sarunas ar patēvu pārtraukšu cauri gadsimtiem, pret rītu pienāks vakars un pieslēgs mani pie dienām caur un caur. ar automobiļa atslēgām ielauzīšos bankā un nozagšu darbnīcu priekš Alvja. allažiņ tā esmu darījis, un māte mani vienmēr atbalsta. kad esmu kalis dižus plānus gana ilgi, saku, pietiek, jāatpūšas. un visi, kam ir acis, redz, kāds es notrunējis zēns. ar laika garu pavadītā vasara veras manos pažobeļos un liek man darīt lietas, ko Alvis nekad nedarītu. piemēram, aizvakar liek man locītīties kā tēraudam un izlikties, ka nepazīstu pret mani pavērstās acis. šovakar savukārt man jālasa papildu materiāls par Kuršu kāpu, lai ar lieganu tālruni rokās varētu aiziet līdzi savam tēlam, atstājot Karlu elkoņos sadevušos ar viņiem visiem, šiem preciniekiem, kas smīn tāpat kā es un kas ir tādi paši kā es, saprotiet, vairāk par tūkstoti es viņiem nedošu.
|