|
izgājis rudzos, Tālis ieraudzīja bēbīti. viņam nebija ko darīt, tāpēc viņš to paņēma uz mājām. vai tad tā nav? mājās mums vienmēr ir korķu viļķis, un mūs tur ielaidīs. tepat tuvējās mājās mēs esam uzcēluši lodžiju un turpinām par to runāt. mātes problēmas nekur nav pamanāmas, tādēļ mēs izdarāmies, kā zinām, lai uzķertos uz asa ēdiena un tēva piezīmēm. tagad mums iet vieglāk, mēs esam uzķērušies. domāju gan. it īpaši sievišķais hormons pievilināja Alvi, un viņš pats pamazām kļuva sievišķīgs. Ingai pietrūka viņa smieklu. nē, es tā ilgāk nevaru. kādreiz viņš bija mans puisis, bet tagad viņš mani nomoka, smacējot ar balsinātiem griestiem, nedzenot bārdu un līkņājot pa pieceļa grāvjiem. ja man būtu teikšana, es viņam par mācību noķēzītu visus griestus, jo tā ir labāk. paceltu degunu gaisā un būtu baigā smailā beibe. savāktu visas bērnu drēbītes un kopā ar Baņutu sēstos vilcienā numur viens un prom būtu. varētu man smīnēt pakaļ, tas mani neatturētu. es pati smīnētu, un tad redzētu, kura ētika ir stiprāka. kurš izrādītos cienīgāks, Rūnas tēvs ar savu tekstu vai viņa mīļā meita Karla Bruni ar savu mutes palaišanu. lai visi dzird! tā ir patiesībā. bārda nepaglābs no sastapšanās ar sevi, un Alvja ģīmis izstiepsies tik pat garš kā viņa tēvam. lai viņš to piemin. dikti jau nu sāp. bet ko padarīsi. vientulības stundās domāju par Rūnu tēvu, par viņa sacīto. kādi cilvēki! kauns pār visu seju un visu māju, bet vecīši paliek vecīši. tiem ar laiku bieza āda, veikla roka un mutē nav jāmeklē. Alvis apsēžas uz Ingas piedāvātās rokas un atver pavārgrāmatu. kā ir vērtīgāk? sist ar dūri vai ar kulaku? drusciņ vaļīgāk? paķer lielo skaldāmāmuru un blietē, kur liess. toreiz es vēl nezināju, kas man likās, bet neviens mani nebrīdināja, un es nevienu neredzēju. tagad savā skuķa kārtā jandelējos pa ciema veikaliem. man prasa, vai badā esi? nu ne tak, es jūku prātā. puišu dēļ. tie tādi smukiņi, ka man pat neatliek laika kleitu izgludināt, skraidu tik apkārt ar savu aizvainojumu un deklarēju - biržā krīze, pērles kļuvušas lētākas, nebīstieties iet mežā, tur tikai mežsargs ar saviem puisēniem. lēkāju, pūšu stabulīti, uzlieku kādu ielāpiņu, krāju pa druskai kasē. nekā nebija! es jums te nebūšu kaut kāda kārtējā gaisā papūstā. atzīšos uzreiz - raksturs man nelāgs, skumjas uzglūn pēkšņi. gluži kā Ingai, kura vienbrīd smejas, bet jau nākamā griež danci pa apli un tiek sapūsta. par klaunu sevi padara, ja jūs pajautāsiet manu viedokli. neatbalstu es šādu izdarīšanos, bet Inga paliek Inga un skatās uz mani aizbraucam. mēs kopā ar rudeni tālu tiksim. stāsimies koledžā un braukāsim ar riteni. jā?
|