|
lapas vairs neaug uz zariem, bet uz jumta. kaimiņš uzkāpj bēniņos un ķemmē saknes, ausis pa skursteni izbāzis. zari tās paņem un padod viens otram, domā, kā varētu tās audzēt |
|
jā, tā patiešām gadās. interesanti! Kārlis apvelk nobružāto krēslu un sper soli. tālumā kāds saka - ej tālāk, un viņi satiekas. viens ir pasīvs, bet otrs prasa, kur satiekamies? kad abi ir satikušies, pasīvais saka, kur mēs esam satikušies? es tev tūlīt nosūtīšu vēstuli, pieguli, atgulies. ok, oh, tā ir labi, es varu iedomāties. steidzīgiem soļiem pienāk pie hipijiem un ar īkšķi rāda, saka virzienu, saka - saki man, kā tas ir būt par hipiju? viņiem patīk, seko atbilde, kādam vienmēr ir kur pieķerties, bet man tas patīk, es vienīgi nesaprotu, kur viņi ņem entuziasmu. kad es par to domāju, mans skatiens sāk klejot, tas man nešķiet diezko reāli, bet es runāju pretī. kad viņi mani redz nākam, es piekodinu Aldim, ka tas ir interesanti, un viņš pauž vēlmi iepazīties tuvāk. kad Karla Bruni man mācīja Ingas līniju, es pa tiešo vērsos pie Alvja un aizlienēju viņa pavārgrāmatu, bet kad mācību semestris nāca uz beigām, mēs bijām sprukās. tagad mums būs jāizdomā kaut kas neordinārs, es teicu, paslēpies aiz barikādēm. un tiešām nekas nav līdzams? tu saki, ka Aldis ir atlaidis bārdu? bet, kā ar tevi pašu? vai vienmēr esi pirmajās rindās un apvilcis rīta svārkus? kā tev tas izdevās, tu man šķieti svešs un ēd un dzer kafiju, un smīni, es tevi ne pārāk labi pazīstu. ko tu vari uz to teikt? vai esi izvārījis kaut ko gulēt iešanai? parādi. parādi pats! es taču jau tev teicu, ka es vēl neeju gulēt. man vēl nenāk miegs, bet es jūtos karaliski. Inga nesen piezvanīja un ar savu plaukstdatoru lika man ieskatīties savas mātes sirdī. tas ir viens varens izgudrojums, man vajadzēs to Alvim kādreiz pieliet pie tējas, lai viņš jūt savu ķermeni masku ballē, kur Karla Bruni uzstājas ar stāstiem no prezidējošās valsts neuzticības un aiziešas palagos. Alvim rokā ir rīve, un viņš spēlējas ar burkāniem. kas par bārdu! tādu pats Raudive nespētu attēlot savās fotogrāfijās, bet mani uztrauc tikai mans īkšķis. esmu savā vietā, savā valstī. ja dikti vajag, varu uzzvanīt tēviņam un tas ieradīsies uzvalkā, izvazās mani pa visiem bāriem un atdos bērnunamā, bet nekas tāds nebija, es to visu izdomāju. tu pati to visu izdomāji! kad es tev stāstīju par sevi, tu vislaik zvanīji. man jau sagriezās raibs gar acīm, bet tas, zināms, nav reāli. varbūt vajadzētu piegulēt, lai viss sagrieztos pareizās matērijās, bet uz koledžu šodien neiešu, man tas tiesnesis jau ir noriebies. saprotams! viņš man ir kā brālis, bet viņš pieļauj drausmīgas kļūdas, ilgojos pēc mājām. ātrāk prom. kaut vai vilkšus, bet prom, lai tvaiks paliek par atvadām, nekāda veida lielīšanās mani nespēs atgriezt laikā, kad lielība bija smaile. bez rakņāšanās nevarēšu atbildēt, bet man šķiet, ka Alvis skumst par savu tēvu. man vienalga. viņš nekad nerūpējās, kad biju mājās, tikai gūlās virsū, bet tagad es esmu skaista un visu jūtu. tāpat ir arī ar tevi.
|
|
kad ausis ir iedzīvojušās kokos, vārnas nes plastmasas glāzes klusajiem telefoniem |
|
|