|
nesu nesu konusu pie pudeļu veikala apčurāju palmu ķīmijas klasē apčurāju palmu datorspēlē palmu sašāvu ar automātu manus krauklīšus salika rindā melnos maisos aizsēja barankām acis un lika lekt cauri degošiem zirgiem |
|
seksu nošāva pie ropažiem otreiz seksu nošāva pie lubānas pēc tam jau tas vairs nebija nekāds sekss bet kserokss |
|
sitam palku pa pagaldi lai uz zemes miegā miegs lai ar puķi neaizmirstu apsveikt neaizmirstulīti apsveikt |
|
zeķē saber skaidu plates snovbordosim šodien puspagriezies tusnī kalnā kalnā augstāk vēl augstāk lejā paliek mašīnīte ar ko kalnā vedīs skeletus lai viņi varētu pārliecināties, ka benzīns, kas iztērēts, piebraucot pie kalna, nav iztērēts velti, jo snovbordotājs būs sasalis kalnā augšā un viņu vajadzēs atkausēt ar petrolejas lampu |
|
balts dikti balts viss kas nav aitas un sniegs ir purpura samta zilā krāsā |
|
un akmens ir auksts bet zem akmens flamingo un pelikāns salst jo strauss olas dējis gadu simtiem gadus ogās dejas veda stomīgs berzē knābi gar dakšu un nazīti leksi ūdenī noķers ar trumuli katlā iekšā vāku vēkšas vēdina ar klubkrēslu un spriguli kamēr aitas visas acis ar graudiem zemes tārpiem zuti rutks nekur nevar šito visu likt kā zupā ar fruktiem ar keksiem un ar pelagejas svētību |
|
ar nierakmeņiem sakrālā celofānā iepirkumu ratiņu restotie cietēji bērni ar peregaru ar sklerozi pirmajā klasē otrajā prezidents godbijīgs cilvēks mēn tev gan tur iekšas skaistu meiču grib tavu meiču grib susliks uz iesma dur cigareti pīpēs pa ceļam uz pupu tasi terasi kafē belmondō klarificē ka pasaule ir viens kārtīgs zābaks neņem vērā prosta tak vajag visu čerez sad kartofeļnij sad promežutačnij kamēr nav līskmības nebūs nebūs vari nemeklēt tālāk |
|
šodienas ceļojuma sakarā ieminējos par paneļa liekvārdību, bet man jau nebija viss tas penis no vienas vietas. tas bija kā sastapties ar klejojošu suni un pierakstīt viņu patiesībā, bet arī tas nenostrādāja, jo lietot preces tikai pa pusei, tas arī nav nopietni it sevišķi ja ir ilgas pēc sistēmas, bet lietot sistēmu, kad abas puses ir lietotas, tas arī rada šaubas un es jau arī nevaru vienmēr kompromitēt sevi ar klikšķināšanu šur un tur, jo, lai jau viņam padodas, ja es viņam klikšķinu vienu reizi, tad negaidu uzreiz atbildes reakciju, jo dažkārt jautājums ir par materiālu nevis lielāku atalgojumu, tādēļ es arī iedomājos, ka varētu noņemt tos aizspriedumus un strādāt pa tiešo ar materiālu jo kas gan var būt labāks
par visiem administratoriem kas apvienojušies ģildē, tādiem kā es. tur sanāk vesels stāsts un ir ko pierakstīt,
bet klikšķinot uz sistēmas tā sāk protestēt un es viņu lietoju. ja zinātu ko darīt un būtu lietotājs, paprasītu brālim, ko viņš zina un gan jau mēs kopā saprastu ko dara pārējie, bet tādā vidējā līmenī ir grūti izšķirties
kad brālis bija sniedzis savu atbildi, mēģināju viņam pieslēgties un uz brīdi mēs bijām vienā līmenī, bet
tad ieradās citi kolēģi un brālis bija kā cālis, nejau lielāks vai mazāks, bet tāds kas novēro un kritizē. es arī sasparojos
un pievienojās vēl citi brāļi un pats lielākais brālis, tā ka mēs varējām viņu novērtēt un koriģēt kur mums likās citi vēl nav to darījuši, jo mēs gribējām būt augstāki tādēļ pārraudzības un kontroles ziņā mēs bijām pielikuši savu pirkstu. |
|
kad bijām paviesojušies, ods teica, ka vēlētos tālāk izskatīt savas skumjas un snuķi. ods bija slims, iespējams, bet viņš nebija nabadziņš, tādēļ mēs sākām ēst un viņu samīļot. kad odu pabaro, var novēlēt viņam ātru izveseļošanos, ļaut atgūties un saprast, kas ir bijis par iemeslu iegaumēt viņa snuķīti, miesu un asinis. skaties, viņš ir viens varens ods, viņš pamazām atkopjas, kļūst lepns, sārts un tukls. odiņš vienmēr bija tā juties, bet viņa organisms bija saspringts, viņš tiecās pēc ēdiena, bet lieki teikt, ka labumā tas viņam negāja. viņš redzēja citus odus, kas bija neapbruņoti un vārguļoja. viņš vēlējās palīdzēt citiem odiem un gandrīz to sāka darīt, bet laime no viņa atkāpās. viņš brīdi pārdomāja savas vārguļa dienas un, sācis pēdējās apgaitas pēc izveseļošanās, bija gluži absurdi izskatīgs un novēlēja citām dzīvām radībām dzīvības sulas baudīt pa lāsēm. tā, viņš aplēsa, pietiks ilgākam laikam un būs kur pieglaust vaigu, kad mati sārti sakārtoti liecinās pret viņu vai viņa labā, piepeši tas vairs nebija svarīgi un plakš, kāds sarkans traips, tomēr tas bija atkārtojies, viņš bija kļuvis par dunduru, viņš to nevarēja izturēt un piesēda. tā viņš sēdēja kādu laiku un krēsli, kas bija apkārt, bija tukši, jo viņš kož. kad ods kož, sēž vai spēlē ģitāru, uz viņu ieliek linku. |
|
jūnijā skrūves ir apmierinātas ar padarīto un jautā vai nevēlētos sastapties pēc lietus? kad es viņām atbildu, man Laima uzdod nākamo jautājumu, un es ne vienmēr varu iziet no situācijas, ja domas visu laiku atgriežas dārzā. es tīksmi tveru šos dziļās pašsajūtas mirkļus un veru durvis ciet, lai nenāk aukstums. baudot šādu dzīvi ir divi plusi un divi mīnusi, es ievelku kājiņu dziļi iekšā un jautāju, bet, kas notiek ar mūsu jaunatni? vai tā ir tīksma par sevi? dēļos kāds guļ, es apstaigāju norādīto vietu un atrodu dižena auguma jaunekli. gadi desmit, nospriežu un nolaižu laivu ūdenī. lēzenā virsmā kustība būs ātrāka, tā vienmēr ir pēc lietus, bet viņš sakustas un saka, ka nav laika. pēc viņa izskata varētu padomāt, ka esmu nošāvis greizi, pašu velnu nevarētu aiz kupra izcelt no šī jasmīnu krūma, bet pilnbriedā sadarītās lietas gāž no kājām nost un ātrā solī velk prom, velk sev līdzi. uzvelku zābakus līdz gurniem un zarus ar vienu roku atšķiebjot, lienu dārzā iekšā. āboli griež miesā un mans ātrais solis nepasargā no steigas. metos atpakaļ istabā un iekuru uguni. šeit vienmēr ir bijis par ko padomāt, bet mana kandidatūra izbeidzās tais tālajos laikos, kad atstāju istabu. beidzot atkal esmu drošībā, sažņaudzu savu žultspūsli un gremdējos atmiņās. drīz pārradīsies mamma un paņems visu atpakaļ. izliks arā visus žultspūšļus un atslēgas, noglaudīs man pieri un noskūpstīs uz nakti. ar viņu ātri var nonākt mierā, un atpakaļ uz lauka tik drīz vairs neiešu. sažņaudzu atslēgu saišķi un turu to stipri rokā. Manga pienāk pie atvērtajām garāžas durvīm un skrāpē ar nagiem, lai es pievēršu tai uzmanību, gaida ar it kā bezgalīgu pacietību, bet es zinu, ka man nav daudz laika, lai atbildētu. pretējā gadījumā galds tiks apgāzts un visi, kas mani gaida, tiks nodoti. es atdodu viņai savu žultspūsli un var redzēt ka viņas sievišķajā sejā iestājas jauna diena. jūtos kā viņas dēls, kas pārbraucis no pilsētas un gatavs palīdzēt kādā triviālā mājas solī. aicinu viņu piesēst man blakus uz sola, bet viņai līdzi ir dēls, turklāt ir auksts. pārdomāju, pārgriežu tomātu uz pusēm un izsūcu visu sauso ādu, man tā reiz bija gadījies, nekad nevarētu iedomāties, ka tas atkārtosies. brīdi klusējam un izbīlī apsveram domu, vai nepatverties automobīlī, bet mums vienam no otra ir mazliet kauns un arī soļi būtu gausi, ja tā pēkšņi sāktu rīkoties. tomēr esmu spītīgs un atveru durvis, lai izkoptā valodā pavēstītu, ka kumeļiem nav dots ēst un ka esmu gatavs kuru katru brīdi toties uz veikalu pēc javas. ja labi par mani parūpēsieties šajās mājās, jums gaviles neizpaliks, jebšu katru brīdi aust jauns apvārsnis un es kas mūždien skrienu bez mitas, pēkšņi jūtos žirgts un aicinu Laimu izteikties par manu auto. pēc pāris mirkļiem nesaprašanās ir noregulēta un es žigli iekārtojos pie Laimas gultā, atbalstu galvu ar rokām un viņa man sāk stāstīt par auto kopšanu. pirms pāris mirkļiem būtu varējis apzvērēt, ka ārā dzirdēju balsi, bet iela ir tukša un nevar redzēt nevienu pašu dvēseli, līdz drūzma pamazām izklīst un norimst. es piekodinu Laimai, lai pieskata savus bērnus labi un neļauj tiem klenderēt apkārt un pārlieku aizrauties ar savām domām. mēs to nevaram atļauties, es vēlreiz viņai piekodinu.
|
|
kad durvīs parādījās Aldis, viņš īsti nezināja, kur atrodas. kā tagad būt?
uz to nebūs viegli atbildēt, mans draugs, nemaz nerunājot par to, kas par to teikts grāmatās. galu galā jārēķinās ar ziņotājiem. gan toreiz, gan tagad situācija ir līdzīga, bet viņš nebija uz to runājams. sešas diennaktis nosēdējis izolatorā, viņš beidzot bija nonācis pie lēmuma. visā vainojama māte. kas par dīvainām iedomām, es mēģināju oponēt, bet Aldis, kuram galvaskauss bija sasniedzis pilnu mēru, skatījās caur pieri. tik izskatīgu vīrieti grūti iedomāties pat mātes pienā, bet visam reiz pienāk gals. arī vasara bija beigusies. te pēkšņi pieskrien Manga un sāk ķengāties. šai pie vīra jau sen laiks iziet, bet visa manta atdota ķīlā, nav par ko piesaistīt puses. pavārnīca, pat tā pie kāda veikalnieka jau gadiem apput, bet pienācīga precinieka kā nav tā nav. uz rīta pusi šņabīts sāk beigties, un spirgtie iedzērāji līdzīgi kā pīle bez viena spārna sper nedrošus soļus un šļūk atpakaļ. kur lai dabūn Mangai vīru šajā nedrošajā dzīves ceļā? ielas jau sāk klāt puteņi, un mans autiņš arī tāds nepaklausīgs kļuvis, iekšpilsētā vairs nemaz negrib kustēt. būs jāsazinās ar ģimeni un jāsaka savs vārds kamēr vēl nav par vēlu, kamēr vēl neprasa norēķināties par launagu. lieka literatūra, tā visa piebārstīta burtiem, kas liedz Mangai brīvi elpot. auto izpūtējs kā darvotavā pabijis, sen jau vedams uz labotavu, bet Alvis tik krata galvu un vicina dūri - dodiet man pāris stundas laika, es atradīšu savu tēvu - un nozūd darbnīcā. tikmēr Mikiņš rakņājas pa kabatām un rauga nopelnīt kādu kapeiku. no stostīšanās šo zēnu paglābs tikai krietna darba maize, bet zēns paliek zēns, un vēlas nopelnīt. agrs rīts. pret izkūkošanu mums šādas zāles, aptiekārs ceļ galdā iespēju nopelnīt. teci uz ciema to galu un pavēsti atbraucējiem, ka mums te iet jautri, lai iejaucas, lai nāk pulkā, sveicinās, smejas un runājas. tā mēs viņus izglītosim un paglābsim no Alda izsmējīgās dabas. beidzot viesi sāk izklīst un viens otru ienīst. ko mēs tur varējām padarīt? nudien pēc padoma ilgi nav jāmeklē un pats vaininieks piebrauc ar autobusu. šovakar būs tracis. šim dzērājam jau kuro reizi kāja aizķērusies, pusi ciema sacēlis kājās. kur? kas? neviens neko nezina. mājās bardaks, grūti izprukt ārā. jāpavada savas dienas kur nu kuram
|
|
man istabā nāk kukarača. tas ir tāds blozgas paveids. blozga tā ir tāda skudra. skudras ir dzīva radība. dzīvai radībai ir ausis. ja tai nav ausu, tad tās ir nosalušas, jo ārā ir auksti. ārā ir auksti, jo kungs ar kaleidoskopu ir iebraucis zupā un domā, ka mēs nezinām, ka tas tik tāds triks. triki labi padodas veikalniekiem, kas, nepakustinot ne mazo pirkstu, liek pasaulei ap sevi griezties un liek mums domāt, ka viņi ir tālu prom, lai gan viņi šai pat brīdī šūdina kažokus, aizdara oderi un gatavi ar pirmo gaismu sperties savos stiklotajos skatlogos un rādīt modes. a, kas, modes tas ir čoina. var pagriezties tā un šitā. pa vidu kaut kam noteikti jāiespīdas, lai pieķertu aci. pēc tam jau viss kā parasti, ieej veicī, pacilā, pavērtē, liec tašā un šauj uz tartu, baku vai jeršalaimu, ja zirdziņš nepaklausīgāks gadījies un sprauslā pie nosacījuma ar zivīm |
|
|