| November 13th, 2008 |
|
zemniekiem vodu atnesiet un izdaliet, lai katrā ezerā būtu litru mērītājs. jūs mums apnikušais kungs ar tarbu un gvelžamo aparātu ma maritīnu. mēs kunkuļjuri mēs trauksmainas ēdes. burkānos iegūlies suns ar bārdu meklē cisternu ar savu vārdu, bet nevar un paliek izsalcis. atliek tikai atgaiņāties pret stipriem vārdiem saslienāties. meklēsim baranku vezumos mērces un ar trapeci izskriesim pa taisno ārā nejau tādēļ, ka būtu jājaudā, bet gan tādēļ, ka mēs esam mērce |
|
slidenos mežos arvien vienmēr prieks karājās kokos un to varēja bez raizēm just uz savas ādas. šī amnestija gāja mūžīgi un mēs pat vairs neuztraucāmies, kad mums norādīja, jo šis okeāns ir pilns ar prieku. tas nekad nejautā, vai mēs dzīvosim mūžīgi. mēs to redzēsim neprasot. tāpēc tik sit bezrūpīgi pa kalkulatoru, lai tas izsit manu prātu, lai izsit korķus. kāpēc gan tu neizšausi manu prātu. es tev pamēģināšu atrast villaini, kāda nevienam nav, lai būtu veidols, kurā mīlēt, jo te vairs neviena nav manis mīlēšanai. kāds, kuram tu esi parādā savu roku. tas ir labi, labā roka, kāds, kurš mani mīlētu.
amnestija pāri visam ķermenim. es to jūtu arvien vairāk. mūžīgais prieks, ko just mūžīgi. amnestija, mēs jūtam arvien vairāk. mūžīgs prieks. nekad vairs nebūs beigu. dejo ar kādu pa galvu starp matiem. mūžīgs prieks, vienmēr amnestija. āda kādam ir nomērāma.
un kad sajūtas pŗlaižas pāri, tas iznāk no visām porām, pārrāpjas pār apmalēm un jūt. tas jūt savas saknes un vietu, uz kuru tas iet. tas ir ritms uz paplātes, ritms starp nošu līnijām, tam ir elektrificēts gurnu ieloks. mēs to visu prātosim un gāzīsim virtenēs pāri kamēr mājas noslīks pašas savos izdalījumos, tas ir, gaisa atdevē, logu skatos, jumtu un skursteņu piesārienos debesīm un elektrificetcetcet
vardītes kvak kvak kā bungu šķīvji kvak kvak kvak. es dabūju biti kabatā. tas ir kaut kas tāds, ko es nožēloju. bet es esmu slavens un pazīstams, man uz pleciem deg sveces. es būšu tava seja visu laiku. ar tieviem diegiem iesprostot seju. ou, nē, labāk esi tik ilgi un lokani kā putni nometas uz zemi lūgt tevi dievs. paņem mani līdzi uzmērīt kleitas. ar viļņiem būs acīm ies pāri. tā ne vienmēr ir biji. vulnerablais asinsvads nav noraizējies nepavisam. vienkārši nodzīvot mūža ilgumu. un doties debesīs ar mikrofonu. dzert pienu tavās pēdās.
kamēr mes nezināsim, ko darīt. tad mēs dziedāsim gospeli un liksimies gultā laicīgi. heiheihei, teiksi pret mežu, pret kokiem. akvalangi un pelikāni sakolaidējas virs galotnēm, kas atspīd sniegā. |
|
retināta gaisa siltums aptumšots un apbumbuļots ienāk kabatā pēc smēdes un smēres un grabinas pa lietu pa stikliem pa liedagu grabinās un dara blēņas čabinās. klausās lietaskoks uz lustru un tai nav saprotama šīs rīcības motivācija. iemesli, tie ir iemesli, kā dzimstošas saules jūra. šļupst kakla skriemelis mudīgos ierāmētos mariana lista kvartālos un meklē ziemas jakas ar šķēpiem. |
|
vai arī vienkārši nomēra abas kājas un garākajai piemēra kurpi un aizsien maisam vāku uzliek nogulstas pats uz sliedēm un taranē vilcienus ar oļiem no attāluma ik daiļa. mērenas slimīgi pabeigtas sniedzes metas uz galveno virzienu pamēģināt kā skabargas mēdas uz vienas no tām garajām kapeikām, kas ir pieblīvētas ar aumaļām, mēs jums iedarbināsim visu to tik garās izsaukmzīmēs, ka jums apniks ar mums spēlēties. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |