|
visas zemnieku sētas bija pieņemtas un pretojās, es arī pretotos, ja būtu uz vietas, es paņemtu dakšu un ēstu pīļu gaļu, bet man iedeva irbuļus un papildu porcijā bambusa dzinumus ar riekstiem un gaļu. o, gaļa, tu mūs paglāb visos laikos. pat kara laikā tu mums liec pukstēt pretēji visām pīlēm no sarkanās grāmatas mēs ienākam blatajā par militāro stratēģiju un apģērbjamies atbilstīgi. es vienreiz kaut ko sapņoju par medūzu karalienēm, un tajā brīdī iestrēga zobos gaļa. es ņēmos bakstīt baltos gaļas kaulus ar grebenēm no panka. tas būs par visu zemju pankūkām sagatavojieties. iekams mēs nebūsim izsmēluši visus stereotipus, mēs nebūsim brīvi. mēs klīdīsim pa pasaules pilsētām, mēs uz laiku iemājosim pasaules ciemos un sveicināsimies ar vietējiem iedzīvotājiem, interesēsimies par viņu paražām, bet tiklīdz sāks līt lietus, līdz mums atnāks doma, ka ir jāievēro kanons, ka ir jādar tā, kā ir rakstīts svētos rakstos, filosofijas traktātos, tad mēs sāksim piņķerēties un pazaudēsim savu seju. mēs gribēsim saglabāt savu seju, bet domāsim par to no otras puses, tādēļ zaudēsim orientierus un būsim pagalam. no sākta gala. |
|
ševeļura pienāk pie trompetista un bāž viņam kabatā naudu, vienlaicīgi mēģinot izzagt trompetes uzpirksteņus, kas glīti ieguldīti tajā pašā kabatā. ja jūs kādreiz nodomājat kādu aplaupīt, dariet to ar ētisku piesārienu, nekad neapbižojiet nelietīgus dzērājus, novārtā pamestas sievas, kraukšķīgus bērneļus nekad nebarojiet izsalkušiem gulbjiem, bet tā vietā iekārtojieties ērti ložā un laidiet slaidus zaļos lejā zālē kurnošajiem. tie ietriecas viņiem matos, salīp un sāk rūgt. pie aiziešanas mājās vai vakara turpināšanas pie draugiem kāds no blakusložas būs mananījis nemājīgu šķidrumu viņu matos un nevēlēsies piebiedroties, tādējādi kompānija paliks šķidra un tāds pats paliks matu ansablis uz galvas - šķidri mati, tā ir pirmā plānprātības pazīme un es jums neieteiktu uzvesties kā kautiem, jo vienreiz pienāks tas brīdis, kad būs jāguļ pie operas strūklakas un jādabū trūkties no nakts dežūras mašīnas, kas jūs savāks, patrieks vai apkaunos vispubliskākajā vietā jums čurājot uz biksēm. un tad tāds nekāds ar puņķiem matos, neēdis un sačurātām biksēm jūs no rīta agrumā stāvēsiet ar trīslitru burku pie operas kases un mēģināsiet iebarterēt vienu biļeti sev un vienu biļeti savam sunim, kas ir miris, kas ir sadedzināts, kura pelni nav izaisīti, kura pelni vēl rotā jūsu pirkstus. sunis burkā, jā, tā ir mūsu jaunā operete dziļā sadarbībā ar dž dž, un es jūs ielūdzu paskatīties uz manām ledenēm, kad tās skatuves gaismā mirdz, kad tās vēsta par ģēniju, kura nekad nav bijis, ha ha, kāda alegorija ar prjažņevas pludmali, kurā es gulēju, kurā es dzērumā iestūrēju un kurā bija sākums šim stāstam, kurā ir smiltis, kurā ir burti, atstarpes un kurā ir daļa manas gaļas. ēdiet |
|
iegūtne. es te savā svalkā samosfalā asfaltā alfā origo omegā labi sakrāju divas desmitdaļas tūkstoša braukšu irgoties smejoties lēkāšu domāšu, ka beidzies kalngals un tad sāksies dušu spēles. kalpaka bulvārī sāksies mežonīgas dejas un galvas reibināšan ar spirdzinošiem dzērieniem pa taisno no akas izkāpj kapliča, aprunājas ar mūsmājām, ienākušajos iedungāšanas melnos strazdos mēs jūs apperējām un tagad esam gatavi mainīt naudu pret sārtiem vaigiem un vainagos, izvoļķe, mēs ar rungu jūs padzīsim no pavarda. atļična. |
|
globalīns ar tējas maisu gaida sauju servantesu. dod dzert un tad ej. ej dzert ēju ar maisu kājās, maisu uz galvas ienāk telpā tulpes un karš. godam sirdis paliek pavērtas godam satiekam mēs un jūs ar pinceti mūs saprotat labāk no visiem rakursiem, kuri ir šeit mums piestiprināti un gribētos saspringt maizes sirdīs |
|
darīt drātis ar dzīvu siksnu un no kokiem mēs nokāpjam pēc biksēm. lauziet man rokas, ar kājām spārdiet, kodiet ar zobiem, ar acīm raugiet neizmežģiet potīti un delmu, kad pa ķieģelim vien tik divas ripas no mūsu slīpā jumta jūsos trāpa mērinstrumenta bulta un tad sākas griezīgas skaņas, melhiorā iespīdas rīta gaisma, mēs esam salipuši un mūs kāds gaida, skrienam, klūpam, rāpjojam, bučojam, kožam, gvelžam, atglaužam matus, skrienam ar sienu pierē, raudam par izlietu pienu, šņukstam, ilgi nevaram aizmigt, skraidam pa stadionu, meklējam nimbu, rāpjamies pa trepēm, karājamies ar galvu lejā, skaitām zvaigznes, izvarojam zvaigznes, mēs esam zvaigznes, jūs esat citur. |
|
ēberhards zaļoksna pienāk un sāk kačāt pravas teic man savu kodu, es saku, nedod man šādas norādes, kad es augstāks rangā, es lamājos ar saviem brāļiem un gaidu karā mājās gaidu pienu dzeru tēju dzeru kačegaru cienāju uz skursteni lamājos gaidu kad kritīs zvaigznes tad es varēšu visu pacelt gaisā un laimes lācis tad no manis nenobīsies un laidīs manas plaušas vaļā kas tik dikti saliktas pa plauktiem ka es nezinu kur likties tik dikti es gribu būt paviršs un nedrošiem soļiem lavos pa mājas durtiņām ārā un pa melno caurumu skatos, kā tas izskatās hopkinsa kunga launagā un mannā nē lielajā ķīselī kā upē es mazgāju kurpes tā manas aumaļas aiziet ar horizontiem un sakairina dzirdi kas ir vārīga un vāja nervos neturas iekšā bombas un laimē es iekliedzos, kad no visiem stūriem izlec bendes un sāk mani bintēt un es saku, mani nesauc mani nesauc es kleperis mani sitiet ar bintēm un flaneļa krekliem un psihoterapijā manas lieganās sajūtas pāraug drudžainos graudos es biju izliecies pa logu un smēķēju cigāru lai dienas gaismā nenāk mana smaka, kad es biju saturējis tik daudzas tarbas savās patvāra delnās, tad no manas palikšanas nekas nebija atlicis un es piedzēries amonjaku biju izbeidzis šīs attiecības ššš čūskas sīc un odos es iekodies ar pelageju lielumu mēs kopā audzējam bietes un mums par to maksā ražā un grauso izstīgo visas mūsu cerības |
|
nonisensis nonesa nesiju un turpināja nest no kalna lejā visas barankas un dienas galveno daļu manas aizas nevar iespraust starp lapām, tamdēļ es jums piedāvāju tādu scenāriju, kad visiem apnīk un kad laužas. jaunus strieienus vajadzētu gudrība zoba vietā un es lamāšos tad par visiem vienlaicīgi lai brazīlijas karogs plīvo nabā un namejā vienlaicīgi kā divos sasietos pretmetos un gudrības zobi kā karavīru mātes metas uz manas mutes lasīt ogas, kas tur nobirušas, kas pabijušas karā un lamājas vārdiem, kas nepiestāv, bet kas pastāv neatkarīgi no tā, vai mums patīk mušpapīrs vai tīra līme, vai mums patīk ostīt līmi, skrāpēt līmi skrāpēt loto biļeti, kāpt pa birģermeistara tiltu vai vienkārši blisināties melnā gaisā, kad no saules ir palicis plankums un kad visi ir ietīstīti māllēpju sēklās un gaudo pret garaiņiem pret gaisu saceļas, nolauž svēto stiebru mēs visus šīs pasaules mārrutkus samalsim sviestā medīsim visiem pievienotos medaljonus un lamāsim savas bārdas dzinamās mašīnas uz turieni arī brauksim, kad vilcieniem izbeigsies taras kastes un laimes vagonā iesēdinātie partizāni mūs visus nolamā par cūkām, mēs arī ēdam kopā ar ēzeļiem un dzeram bufetes vagonā samagonu un paši arī minam to aparātu uz priekšu varbūt izlekt negaidīti vai pagaidīt, kad piestās stacijā, ka tik ne tā un arī visi insekti ir mūsu draugi gan taisaulē gan visos memuāros pieminētie un es ietilpinos šīs pasaules barankās un dziedu līdzi visiem to dziesmu, kad no manas krāgas atkarājas tad es atkal esmu piecēlies un visiem spēkiem lamāju valdību, kura ir nokāpusi no debess, kura man ir atnesusi drēbes, beidzot es būšu apģērbs ar cepuri un apsaģērbts baltās reitūzenēs mēs skriesim pa māra skrastiņa iekārtoto padusi un uz palodzes un uz skatuves zvanīsim zvanus negriezīsim nagus, maketēsim skropstas pelnīsim adīklim mauksim uz riepas beigtas vardes mēs dzīvosim un jūs par mums klausīsieties, bet nekad neredzēsiet tik daudz mākoņu, cik mēs jaudājam apēst, jo mēs esam vareni, jo mums vēderā ir vardes, vardēs ir spēks, mēs esam gobelēni, paraujiet aiz striķīša manas acis pārvērtīsies par zvaigznēm ar bakurētainu mobilā telefona melodiju staignā koridorī, kas pilns ar bateriju lauskām |
|
lietas loksnes mums nepiedāvāt tikai uz pirkstgaliem pienākt un paaijāt paņurcīt īkšķa galu, pašivelēties gar brunčiem un zeķbiksēs bietes un piens un skābs krējus bazilis vārīt maisīt izdzert tīru bļodu visus plankumus ar īpašu produktu līdzeklī piedabūt sevi izskatīties kā cilvēkam tad visas hruščovkas borščs un divas karotes māllēpju sīrupa melderis artūrs pienāk pie stoikas un uzprasās uz kautiņu viņam tiek iegāzts ar alus kausu pa muti izbirst visi zobi viņš atvainojas un aiziet bērēs karināt asaras tur visa spriedes tādas garas izaugušas garākas par basketbolistiem un čiekuros pa kādam iezim, kas dārgi maksā, tāpēc var sadraudzēties un sarokoties ap kapiņu visi rokās sadevušies noslēgtā aplī, bet visa centrā mācītājs sūknē visuma gaismu un laiž kapiņā iekšā, a tur ševeļūra un pieceļas atkal visi aiziet otrā plānā tāda kā migliņa viņus ķer pastāv aizdomas, ka viņi mani neredz nu nekas es esmu priede un man viss ir pajāt es no augstā zara čurāju galvās tās uzvārās un raksta dienā sliedi pēc sliedes pēc pirmā vāka pēdējā vidējais atgriezums mēs visi esam sašūti ar lusiferu rociņās panēsāti un pa taisno taisnajā zarnā iešūti kā ampula tad izrauti pagaršoti izspļauti suņa savākti kaķa apčurāti maza kaķēna uzlaizīti liela buldoga apēsti mazas vārnas saknābāti uz lodžijas izkarināti mēs esam dieva dūmi sēnes tās kundzes baltie plankumi uz mēness meņģēšanās stunda ir cauri visi brīvi izņemot jūs, robert, jūs paliksiet pēc stundām un dāļāsiet man baudu uz šī te galda, kas ir apzīmēts ar skabargu attēliem, tādēļ tas veicinās mūsu garīgu tuvību ar šo klases žurnālu palīdzību, kuri tiek izmesti upē noslīcināti un kurš nez būs par to atbildīgs tā taču ir visu mūsu uzskaite un es jums pieprasu mūs cienīt, bet tie, kas to nespēj ievērot, tie tiks izslēgti un novietoti uzgaidāmajā telpā uzsūkt lieko puķu ūdeni, lietus mežu tukšo puļķu ūdeni, pilteņu noteci, sasveri, mērinstrumentu gandžu un liekulības slavu, kas mūs apsteidz un aizsteidzas priekšautā ietīties un pa tūtu raudzīties, kā deg mežs, man mazliet gribas čurāt uz vāverītēm, bebrīšiem, slieciņām skudrupūžniem un antenu gubiņām, piepēm, jēziņ, es būšu dzēsējcūka |
|
galvanizatori galvenais lai nav svēti un lai sirds neaisniedzas līdz somai, jo tad viņai būs izstaipītas rokas un ar tādām rokām autodromā nerādieties, bērni, jo tad jūs to stūri nejaudāsiet pagriest laikā un ietesīsieties burgeru ēstuvē ak pasargā mani no taukiem krūtīs kad es elpoju man vajag tīru elpvadu man vajag tīrus dziedzerus es girbu būt kosmonauta ādā un es gribu lai mani klausa mana galva mans prāts lai ir kā tevī tā arī manī un lai man nekad nav kārdinājums kārpīties sniegā, svešos audos, svešos auto, lai man benzīns nesmird mājās, lai man ir tīras drēbes, lai manos cimdos zaļo āboliņš, lai manā šallē šalko vējš, lai man ir silta cepure un lai manos acu dobumos ienākušais samosfals lielais bifelis savvaļas bizonis, lai viņš man stāsta par indiāņu teikām, kā tās tika sarakstītas, kādas ādas krāsas gulašs bija to pamatā, kas mums lika samulst, kad mums atveda tortes un ar naftu iekrāsoja skropstas un ar lenci pārmeta krustu ej skolā, es nesīšu grāmatas kā savu kluci un tad smirdēs tēvija tad tās smirdīgajos vējos lidos kara lidmašīnas tādas bez radaru uztveres bez cilvēku uztveres tikai mikroskopisks punkts kosmosā, kurš neko nenozīmē, tāpēc nospiedīsim pogu, tā lidos mums cauri un ietrieksies sienā, es piezvanīšu uz ateju un sarunāšu savu ateju tieši laikā bez kavējumiem un gaidīšanas, bez tualetes papīra garuma saskaņošanas, bez sarkšanas un bez bālēšanas, es ālēšos, bet tad man pieleks, ka visi cilvēki ir truli buļļi un es kaitināšu savu sapratni, es tai izvirzīšu ultimātumu es spēlēšu amerikāņu futbolu es braukšu autobusā ar muti pie stikla ar pieri skaitīšu redeles uz tilta ar muti gramstīšu likvidētus cilvēkus ar birztalu pa priekšu slaucīšu savus priekštečus nost no ceļa es braucu ar savu kamazu ar leketrības kulbu rokā es ienāšu jaunā gadsimtā un man būs vaļā ķūlis cienājieties bērzu tāsis uzlejiet man brangu liepziedu tēju un netraucējiet manos prjaņikos ir dzīvība tā ir embriju atmiņa, kas mums palīdz ik dienas atdzimt no jauna un neteikt bezjēdzīgus mū no rītiem pamostoties mēs sākam pūt pret vakaru mēs esam šķīsti sapnī mēs lidojam peldam un skaldam malku, metam līkumu, kur tas nav vajadzīgs, mēs adām pasaku un no rīta mēs esam lietpratēju un firmu vadītāji mēs esam glaukomāti un mums pukst sirds es gribētu dzirdēt klausulē īstu cilvēku es gribētu viņam uzdot jautājumu - kā tevi sauc |
|
|