|
kraukšķīgā salā es tev teicu
nesit mani ar atvērtu zontu
bet tu siti
un es pīkstēju
kā albinoss dienas lampas gaismā |
|
šorīt pa logu paskatījos kā uz bērnu, nevis kā parasti kā bērns |
|
bijām atturīgi salijuši, kad ieslēdzās laiks. es biju uz brīdi ieslēdzies metro vagonā, lai nogaidītu, kad beigs līt. kad beidza līt, es teicu, tādas saknes es ilgāk nevaru nest, nesiet mani tālāk, es teicu. mani nesa kādus kilometrus piecsimts, līdz iztvaikoja visa gāze un atmosfērā parādījās smaids no mākoņiem, saules un garaiņiem. tas būs uz labu un nesiet tagad mani tālāk es teicu, bet mani vairs nenesa, jo sāka līt lietus un manas kurpes bija pilnas ūdens. kāds dīvains ūdens manās kurpēs, tas tur vienmēr būs, kad es apjukšu un nejaudāšu pārtulkot tā slēpto būtību, tādēļ jo itin aši sadabūju šķēres un graizīju nost līmlentes, kas man traucēja iegult iekšā ruslā, un ar to beidzās stāsts, kuram nemaz nebija lemts sākties, jo tas ir bulvāris. |
|
mēs turpinājām būt piedienīgi salijuši un mani literārie centieni iestiga jaunizdotā pavārgrāmatā. tāpēc no tevis novērsās ševeļura, kad tu pārgrauzi galvu meties un gāji mierīgi. es tevi brīdināju, ka sastāvējies gaiss kaitēs matu dobumam, bet tu pretojies un mani rāji, kad es saku, tā būs, kā es saku, bet tu rauj main aiz matiem un neļauj atvēzēties ar vāzi. tas vienreiz nelabi beidzās, kad visi gaļas pīrādziņi sastājušies rindā gaida uz bratvu un gaida, kad tā sasals ragā, lai varētu aplaupīt pārtikas veikalu, bet nevajag to uztvert kā pienākumu, ka daļa saules paliek uz visiem slaidajiem koku stumbeņiem un gaismā es ielidinājis savas brilles gaidu, kad ausīs saule. tā biju nogaidījis labu laiku, iekams saulē salekušie pūdeļi mērīgi gaida uz saviem stabiem. to galos galodas, bet ne vienmēr, ne obligāti, un es vēsi varu jums piedot aizmāršību. |
|
negribas saspringt, ja ir zināms, ka četras bildes ir jāieliek un tam ir jāpieraksta apakšā teksts, tad sanāk, ka es sasteidzu, bet kopš tas viss nav kilometru pasākums, tad es varu mierīgi uzelpot un gaiņāt domas tālāk. tas bija sācies un es nevarēju to apturēt. maksa cēlās ar katru dienu un gaismā pavīdēja dažas nianses, kuru pirmsākumi bija palikuši ievīstīti nedalāmības principos. es biju uz vienas rokas saskaitījis siluetus un darīju to ar tādu ziņu, ka visas kodes atdalīja manas auzas no kotedžas. tas bija sācies ar lieliem maldiem un gudrība palikusi saišķī pie durvīm. dura, noteica taure un aizgāja čurāt |
|
pēdējais kā vasarsraibumi. es lūdzos, nelieciet manas žiletes aiz stikla. es būšu paklausīgs, es teicu. es lecu un uzdūros krāsainam metālam, dari to ar galvu, es darīju to ar galvu. dod pieci, es iespļāvu rokā, pagriezu kaklu, pieregulēju acu biezumu un stiklā ietērpies gaidīju uz ielas bermuda trijstūri. es esmu noguris, es teicu. tas pāries, man teica. es biju uz virves pakāris rokturi un darīju to dikti uzmanīgi. dabūsi pa purnu, man teica. ok, es teicu. laiks gāja un mēs gājām līdzi. kad nonāksim pie tilta, lec, es teikšu. tu leksi, un es teikšu, traks. tu esi traks. tu būsi traks. mēs būsim ziepju burbulis, bet tu joprojām būsi traks |
|
|
