Viena lapa -

tā izrādās taisnība, ka man ar maniem ierakstiem ir intīmas attiecības savādāk jau es tik daudz uzmanības nepievērstu tam, kā es par tiem domāju vai arī kā es domāju par to kā citi domā par to kā es rakstu un kā es par tiem domāju un kā es domāju par to kā citi domā par to kā es domāju tas nav deliberatīvs samudrījums tas ir tas ko es domāju patiešām un nevajag vienmēr iedomāties ka vienīgā vēlme ir visu pārveidot lai nebūtu kā bijis iepriekš vai speciāli sarežģīt sagrozīt vai kā saka postmoderns es nezinu ko tas nozīmē bet nojaušu un nojausma ir lielākā daļa no manām zināšanām man pat nav nekādu zināšanu visas manas zināšanas ir bāzētas sajūtās ja tā varētu iesmieties bet es nezinu vai tas ir īsti korekti tā teikt es tikai zinu to par ko esmu pārliecināts bet viss pārējais mainās mainās arī iespējams mana pārliecība varbūt tā tikai maina nokrāsu es neko nevaru pateikt ar pilnīgu drošticamību un nav nekā tāda pie kā es speciāli atgriestos es tikai zinu ka kādreiz kaut kas ir juties labi un tad es uz to paraugos bet tagad es runāju tukšu vai pareizāk sakot es sāku ieiet tajā apgabalā kur sākas vārdi priekšā tukšumam es to nesen visai skaidri redzēju kā tas ir kad darbojas it kā ar pieredzējušu seju bet aizmugurē nekā nav vai arī varbūt kaut kas ir bet tas nav redzams tik lielā mērā ka tā tur būtībā arī nav bet es nepaskaidroju īsteno teiciena būtību un esmu tagad jau pārvietojies citur galvenais ko vēlējos pavēstīt ka priekš manis visvērtīgākā rakstība ir tā, kurā es iepriekš nezinu, ko teikšu bet sakāmais uzrodas tieši to burtu nospiešanas brīdī bet tā rakstība kur tā asprātīgi iepriekš izdomā un arī sakārtojas teikumi tā zīmīgi tai ir savs šarms bet es to vairāk attiecinātu uz muzejiem un publicistiku, bet man redziet vairāk interesē tāda trakulība kas man dod sajūtu ka es dzīvoju nevis atgremoju atstrādāju atsēžu un tikai izskatos interesants un nevainojams un progresīvs es vairāk gribu tāds justies nekā izskatīties vakar redzēju tādu saukli kā arranging narrative is burgoise mania es varētu tam piekrist par dažiem procentiem, bet varbūt lielāki procenti slēpjas ja esi dziļāk iekšā tajā citā alternatīvajā pasaulē, bet man nav izteiktas vajadzības sekot saukļiem lai cik tie būtu iedarbīgi labākajā gadījumā tie izraisa atzinību un smaidu un tie uz brīdi iedarbina kādu degvielu bet šis zināmais sauklis ir ievērojami nepilnīgs tam var dažādos veidos piesieties un tas arī nav visai labs transportlīdzeklis es tikai gribēju pažēloties ka man joprojām līp klaviatūras roku atbalsts tas laikam būs no tā ka vakar pēc vannas iesmērēju rokas ar to indīgo dzintara krēmu un tad laikam būšu pieskāries klaviatūrai ar tādām taukainām rokām eh nevarēju pat ar mitru lupatiņu dabūt nost ko man darīt vai vajadzēs izmantot kādu īpašu produktu es tagad jau aizgāju sadzīves piederumos un tas varētu varbūt izrādīties par mazsvarīgu lai to pieminētu bet vēl viena nianse ko piefiksēju ir tāda ka vienu brīdi biju baigi kā tāds māneklis pievērsies lai būtu pareizi salikti komati bet tagad atcerējos kā bija kādreiz, kad tas nebija svarīgi un kad es arī nezināju laikam tik labi kā tagad kur varētu ielikt komatu bet es zinu to ka tas nav svarīgi tādai rakstīšanai kā es tagad daru vēl vairāk tas pat ir kaitnieciski ja teiksim vajadzētu man piezvanīt redaktorei un viņa man saka es jums izrediģēšu tekstu un sakārtošu to tad ir ok lai viņa ar to nodarbojas ja viņai nav ko darīt (tas bija netrāpīgs izteiciens) bet ja man vajag to sajūtu kas ir tik vērtīga tad sekošana komatiem ir tiešām iznīcīga un tāpēc es to arī proklamēju par tādu tas ir kā kādreiz (un šeit es nerunāju par sentimentu bet par reālu valūtu), kad piesēdos tikai un dzīve sākās kad nebija visādas liekas darbības prātā un galvā un es sāku nodalīt šīs divas lietas it kā man to vajadzētu bet es acīmredzot kādu brīdi gribēju pamēģināt savu versiju par to kādi ir citi un tad es sevi skatos no citas puses un man patiešām tas nepatīk tādēļ es atgriežos pie pārbaudītām vērtībā kāds varbūt teiks ka bija vērts paskatīties dziļāk bet es jau nu redzu kā tas ir ka pilnīgi bezjebkādas informācijas tagad iet un sākt atkritumos rakņāties pēc zelta monētas tas ir pilnīgs ārprāts un varētu jau te iedarbināt tās simpātijas pret autkāstiem un romatizēt šādu bezjēdzīgu darbību bet viss empīrisms liecina par labu manai šobrīdējai nostājai un pats galvenais ir turpināt darbināties nevis mēģināt kaut ko sasniegt vai pasargdievs tev ir netīšām izdevies kaut ko sasniegt un tev liek atskaitīties par tev liek sasniegt vēl kaut ko nu tu esi važās un tas ir revolucionārajā ceļā tu it kā nesen biji svēti pārliecināts, bet tas moments kad tu sāc sev melot un kad tev rodas dzīvotspējīgs pamats šai melošanai tu vienlaicīgi redzi cik biji spēcīgs un dzīvības pilns tajos pagātnes momentos bet kaut kas tomēr pa kādā sāna durvīm tevī ir ielavījies un pārņēmis nobloķējis satrennējis tevi sevi piekāst un tu redzi un sēdi ar portfeli parkā un tu redzi bijušo iespēju bijušo bagātību, bet liedz sev uz to iet pat ja vēl būtu iespēja jo tas ir tas untums kas tas ir tik nezināms varbūt tas būtu vērts izpētīt es apmēram redzu kur tas dzīvo un tas ir reāls piemērs tas ir reāls notikums tas viss notiek tas ir iespējams un kur tad rodas tas spēks izvēlēties pareizo jo zināt jau mēs zinām bet baidāmies svārstāmies un gribam izšmaukt par puscenu par biļeti ar atmazku un tā tālāk tas ir kā skatīties kādā žurnālā privātā dzīve un ieraudzīt netālu kaimiņu kuram apakšā stāv rakstīts miljonārs un par kuru tu bērnībā esi dzirdējis stāstām kā šie ar noziedzīgām metodēm ir izkrāpuši naudu no citiem paziņām un tagad tai avīzē stāv rakstīts ka tie ir nopietni uzņēmēji un darbojas citā laukā nekā nauda tika sākotnēji izkrāpta varbūt vajadzēja starta kapitālu bet tu skaties un tu nevari noticēt ka tā ir taisnība viņi izskatās tik smaidīgi un vitālu un tu sev saki ka varbūt kaut ko esi nepareizi sapratis varbūt pārpratis tas tomēr bija tik sen bet šeit atkal galvenais nav reālie fakti bet tas kā tev galvā ir sakārtojušies ja tev ir tā reālā pārliecība ka personas ir bijušas noziedzīgas un tagad tu šo pārliecību noslāpē ar to, kādas vitālas sejas viņi rāda presē, tad kas tas ir pašapmāns kaut kādas jaunas informācijas pārrakstīšana kara briesmu aizmiršana jaunas dzīves sākšana gaišākas un laimīgākas? varbūt tas viss ir pilnīgs nonsenss, bet es neticu pēdējam vārda un vispār es tik daudz jau te uzrakstīju bez atstarpēm un atkāpēm, ka tas pilnīgi noteikti nav ērti izlasāms un daudzi cilvēki atteiksies to darīt un paskatīsies uz mani varbūt dusmīgi bet to ko es saku to nav iespējams uzreiz pateikt patērējamā formā tas ir totāli neiespējami no manas puses un to sakārtot man arī nav interesēs un tad vēl tas tradicionālais tautisms - kāpēc - parādiet man iemeslu es tādu neesmu atradis un tad tu paliec pie kaut kāda iespējama brīnuma pēc kāda spēcīga notikuma, pēc kura tu kā traks sēdēsi caurām dienām un naktīm un sistematizēsi un kārtosi uzrakstīto līdz varēsi piedāvāt kādu jēdzīgu darba augli bet mana sistēma visa darbojas tajā virzienā, ka man ir svarīgā tik tā sajūta, ko tagad gūstu un kad man apnīk vai kad gribas pārmaiņas tad es spēlēju datorspēles tagad es varu, bet es piekrītu ka gribētos arī kādas nelielas pārmaiņas lai nav tik vienmuļi bet es jau eksperimentētājs un pārbaudītājs es te tādu vientuļu dzīvi vedu un tik skatos kā es uzvedos jo es jau neesmu piesiets es jau varu aizrauties uz kādu jaunu vietu un gūt jaunu pieredzi bet pagaidām es tik lūru un priecājos par to, kā es uzvedos un rīkojos un pats galvenais man baigi patīk sajūta, kāda rodas ar šāda veida rakstību, lai nedusmojas ķēniņš un lai mierā paliek vasaļi un tagad stilizēts vidējais pirksts nejau kā kaut kas rupjš, bet lai leģitimizētu savus brīvsirdības uzpūdus un lai mani nevarētu arestēt visi tie, kas grib nokontrolēt lai neviens nepaceļas gaisā pirms nav pacēlušies viņi man pašam piemīt šāda neraža tāpēc man tas ir jovairāk smieklīgi utt.