22:58 - nesatikšanās
Es sēdēju Double Coffee, dzēru brokastu kafiju un kā allaž ņēmos ar savu gadžetu. Un tad pāris galdiņus tālāk apsēdās Viņš, puisis kā bilde, kā glezna, tāds, uz kuru paskatoties tev vienā mirklī aizbrauc jumts. Mēs saskatījāmies un viņš pasmaidīja, es atsmaidīju pretim. Taču tad viņš izvilka no somas, atvēra un pilnībā iegrima savā laptopā. Lai arī mans brokastu laiks jau bija cauri, pasūtīju vēl vienu kafiju, turpināju sēdēt un izlikties, ka esmu iegrimis aifonā, kaut arī īstenībā domāju tikai par Viņu. Pa brīžiem tomēr saskatījāmies un sasmaidījāmies, tomēr nevienam no mums nepietika drosmes uzsākt sarunu (pieņemot, ka arī viņam gribējās sarunu uzsākt). Pēc kādas stundas viņš norēķinājās par savu kafiju, aizvēra laptopu un aizgāja. Uz atvadām sasmaidījāmies, un viņš pat pateica 'čau'. Pēc brīža projām devos arī es. Nolādētā neizlēmība! No kā gan es baidos? No tā ka pasmiesies, paņirgāsies, ka iesitīs pa seju? Ja man patiktu meitenes, un tā būtu meitene, pieņemu, ka būtu palūdzis telefonu, uzaicinājis uz kino vai vīna glāzi vakariņās. Nu nekā, nāksies uz šo DC piestaigāt biežāk cerībā viņu atkal ieraudzīt.
Ko tu darītu šādā situācijā? Būtu drosmīgs kā lauva un dotos klāt savai simpātijai? Arī nobītos kā diegs un tik vien kā sasmaidītos?
06:04
izlasīju Rudzupuķes pārdomas par dzīvošanu vienam. es diezgan ilgi esmu dzīvojis viens un tagad kādus 8 gadus esmu kopā ar savu puisi. arī šo 8 gadu laikā dažādu iemeslu dēļ (darbs ārzemēs utml.) esam ik pa brīdim dzīvojuši atsevišķi. ir daudzas lietas, kas man patīk dzīvošanā vienam- pirmkārt jau neatkarība, nav nevienam jāatskaitās, kad tu nāc un kad tu ej (nu, arī šajās atiecībās man nav JĀATSKAITĀS, bet kaut kādas minimālās pieklājības normas kopdzīvē tomēr ir). vari pēc darba pasēdēt ar kolēģiem un kaut vai aizdzerties līdz 3 naktī. vari aiziet uz Purvu vai Goldenu un vienkārši iztrakoties, ar vai bez mērķa iepazīties vai sabīdīt viennaktnieku. vari iemīlēties un baudīt taureņus vēderā vai katru mēnesi. naktī vari izstiepties pa visu gultu, un neviens tev tajā blakus skaļi un kaitinoši nekrāc. vari nesaskaņot nedēļas nogales un atvaļināja plānus ne ar vienu. un nav jāciemojas pie tiem Viņa radiem un draugiem, kuri tev nepatīk vai gluži vienkārši garlaiko.
diemžēl visām neatkarības fīčām ir smaga piekabe- vientulība. draugi nāk un iet, un heterodraugi pēc 30 neatgriezeniski iekrīt savā ģimenes dzīvē. un tādu īstu geju draugu man nav. vienmēr ir likusies mākslīga tāda draudzēšanās pēc orientācijas principa, tās jau nav nekādas kopējas intereses. un ja ap gadiem 16-28 mierīgi varēji izkratīt savu sirdi Jānim vai Ievai, tad tagad viņiem ir vīrs/sieva, bērni, mašīna, dzīvoklis/māja, kredīts un karjera. tev tajā visā vietas vairs īsti nav. nu ir, bet dzimšanas dienu kopāsanākšanās uz kādu brīdi. reizēm pieķeru sevi pie domas, ka mani draugi ir novecojuši ātrāk par mani, daži pat tīri fiziski izskata ziņā.
un tā tomēr ir lieliska sajūta, ka tev ir ar ko vakarā pēc darba parunāt, iziet uz kādu aliņu, pačatot par šo un to. un vakarā mīļi apkampties un iemigt vienam otra skavās. arī seksam, protams, ir nozīme, bet pēc 8 gadu kopdzīves tas ir stipri savādāk kā pirmajā gadā. līdzīgi kā daudzās heteroattiecībās sekss pamazām atiet otrā plānā un pirmajā paliek tieši attiecības. var jau būt, ka mūsu kopdzīve ir pāraugusi vienkārši lieliskā draudzībā? bet attiecību klasifikācijai šeit nav nozīmes, galvenais taču ir labi justies, vai ne?