nolaidu asinis. vispār biju pārsteigta redzēt, ka šī tāda vīriešu iecienīta nodarbe.
biju dārzā. atstiepu mājās gan sniegpulkstenīšus, gan pūpolus. mājās nākot, kāpņu telpā satiku mūsmājas sētnieci. iešķiebu viņai arī sauju pūpolu. šī man pretī trīs alvejas lapas. esot baigi labas; ar medu un tādas pašas un vispār... vispār man alveja pašam uz palodzes aug un es tā kāposta labumu zinu. tāds man te šodien barters. nu vismaz pašam savu lakstu nebūs jāšņikā. vismaz pagaidām. tad saliku tos pūpolus pa vāzēm un ir vairāk nekā man vajag. labi māsa sestdien daļu žagaru savāks. bet vienalga paliks vairāk nekā man pašam vajag. tatad jāizdomā, kam vēl iešķiebt.
telpaugu skaits arī man ir plielinājies. klāt ir nākusi portulaka biezlape un rānīte. un abi lietājami ārstniecībā. tā nu tās vecās raganas apaug ar visādām piepēm...
tā kā jau ir pavasaris. es tā uzskatu. tad nu veselu virkni lakstu izlidināju ārā. pat to Ķīnas rozi, kuru varēju pacelt. tagad šamie dzīvo uz balkona. vēl man, protams, ir palikuši laksti iekšā uz palodzēm, bet nu tos stiept ārā vēl par agru. jo nu, teiksim, pērnā gada tomāti varētu tādu apiešanos nesaprast.
no balkona varu redzēt koku, kura galā ir vārnu pārim ligzda. jau kādu laiku lopiņi tur cītīgi ņemas. aizvakar pēcpusdienā viena vārna zālienā cīnījās ar stiepli (kabeli). ik pa laikam vilka to uz koka pusi. skats visai iespaidīgs. vienīgais kā to var noraksturot vārdiem: drāte, drāte, kur tu to vārnu stiepsi. nezinu vai lopiņi to vadu dabūja līdz ligzdai vai arī sētniece aizvāca, bet katru reizi, izejot uz balkona uzsmēķēt, redzēju putna cīņu; drīzāk jau dona Kihota cīņu ar vējdzirnavām. šodien, cik redzu, tad pāris šeptējas tikai pa ligzdu vien.
upd.: tikko ievēroju, ka šitie zvēri to stiepli ir dabūjuši augšā līdz ligzdai. daiļi no tās nokarājas. vējš arī tāds, ka vārna ligzdā nevar iekārtoties. lai kā pagrieztos, tā vējš tai dibenu paceļ gaisā un astes spalvas noliec kā lietussargu pār galvu; un lopiņš atkal maina pozu un mēģina iekārtoties...
"-tu esi otrajā stāvā?
-mēs kāpjam augšā.
-tev nav izvēles!"
izcili!
tā var jau ari turpināt:
-tu esi mājās?
-es veļos iekšā.
-tev nav izvēles!
-nolaid bikses.
-tūlīt tevi drāzīšu!
-tev nav izvēles!
utt.
ja es būtu spoks, tad nu ar šādu pieklājību es nevis ar jamiem komunicētu, bet gan drīzāk kādu vaļīgu ķieģeli uz galvas uzgāztu.
Iedomājies, ja nu viss, kas tev šķiet "morāli pelēkajā zonā", patiesībā ir nevis kaut kādā nosakāmā vietā starp "melns" un "balts", bet kaut kur varavīksnes spektrā un miljons veidos atšķirīgs no melnā vai baltā, un nekādi ne pelēks,
vienkārši vai nu gaisma tāda, vai tev acis tādas, vai arī filtriņš kaut kāds uzlikts, bet tieši tagad tu neredzi krāsas