Jā, kādēļ gan? Bet, dienmžēl pienāk tas mirklis, kad vairs nevar nerunāt :(
nespeeju saprast cilveekus,kas piekopj sjo nerunaasjanu. ok - saptrast speejuu - pienemt sev tuvumaa gan man to butu gruti aarpraataa.
Manuprāt svarīgi ir arī tas, cik ļoti šis būtiskais var traucēt vai apgrūtināt otru. Ir taču gadījumi, kad mīļā miera labad var arī paklusēt.
aa - nu taadaa gadiijumaa jaa!
droši vien - attiecībās kā ar kuru. ar vecākiem parasti ļoti labi izdodas ilgi un mūžīgi. ar lauleņiem droši vien tik viegli cauri neiet, lai gan arī var. savukārt ar bērniem - ļoti atspēlējas pēc gadiem - kad bērni paši sāk saprast lietu kārtību un saprot, cik vāji ir vecāki, ja ar bērniem nav runājuši..