man nedaudz pietrūkst mūsu nerisināmo sarunu. zini? to, kurās tu neatbildi.
es atceros to trako scenāriju, kurā tu atgriezies.. pēc 10 gadiem vai kaut kā tā, bet arī tad tas bija tikai scenārijs. varbūt es tomēr esmu normāla.
bet jūnijā mēs vienojāmies, ka tevis tur vairs nav. es laikam pēc tam runāju tikai vēl kādas divas reizes. tu vēlaizvien neatbildēji, bet kāds vienmēr atbild tavā vietā, ja vien es zinātu, kas, tad, protams, būtu labāk.
tu mani nepazītu, ja satiktu, ja redzētu, ja runātu. es nezinu, kas notika.
man patīk domāt, ka es atšķiros, bet paskatoties apkārt, es redzu, ka visi ir vienādi. un tas neiepriecina (jā, ir arī brīži, kad tas mēdz iepriecināt), viss šķiet tik degradējies, tik nepareizs, tik tik tik.. tu pateiktu labāk. es nezinu, man tā vienkārši šķiet. šodien man ar vārdiem neiet, diemžēl. es ticu, ka arī tev tā ir bijis, tikai neviens neievēroja. galvenais ir pasniegšanas veids.. un ar katru dienu manējais slīd arvien tālāk un tālāk. no kā tālāk? no manis? nē. jā. varbūt. visi saka, ka nekas nemainās, viss ir labi, bet man tomēr šķiet savādāk.
reizēm šķiet, ka mani izglābtu atgriešanās pie saknēm, bet tas ir tik grūti (kāpēc es čīkstu? es apsolīju tev nečīkstēt), ja tu neatceries, kur un kādas bija tavas saknes, ja tās šķiet bezjēdzīgas.
man ir apmēram 10 atmiņas, pie kurām es cenšos turēties, bet arī tās šķietami sāk izslīdēt. laikam nesen lija.

pirms atlaid, padomā, vai esi tas, kurš tur, vai tas, kurš kritīs.