aizgājām uz čeholu šodien. tas bija superīgi. atkal. un beigās bija got my mojo working un man šķiet, ka mēs viņu nebijām kopš blūza vilciena dzirdējušas.
un tas viss tik ļoti uzlaboja jau manu tā labo šī vīkenda garīgo.
bet mājās nākot protams, ka bēda līdz gandrīz asarām, jo nolādēts, nav vasara. rīt ir atkal jāceļas, jāiet uz iestādi, kuru es reāli ienīstu. ienīstu par visām varītēm, ar visām 4, ar viesu miesu un garu utt. kāpēc? viena nolādēta cilvēka dēļ, jā. tikai viena. un tas ir tik drausmīgi, ka viens cilvēks, vienalga - apzināti vai neapzināti - var šitā uztveri un dzīvi bojāt.
un protams, ka es runāju par fantastisko cilvēku, kas man maija vidū pateica, ka esmu pretīga.