pēc primās pilnīgās brīvlaika dienas, es sapratu, ka es izmetīšu visu brīvlaiku.
vēl man palika žēl dažu cilveķu, žēl sevis un radās nepārvarama vēlme kādu stipri, stipri samīļot (īstenībā laikam paŗvarama, jo te nu es sēžu).
bet man prieks, ka man piezvanīja vecmāmiņa, apjautājās kā iet, par plāniem brīvlaikā un teica, ka iemācīs dejot. prieks, ka kādam rūp tas, ko es māku vai nemāku, bet tas tā kā bišķiņ par vēlu un īsti tāpat neko neizmainīs vai neuzlabos, bet prieks man tāpat.
un tomēr kaut kā bēdīgi atkal. palasīju pagājušā gada brīvlaika ierakstus - jūts 100% tāpat un nezinu -smieties vai raudāt, jo uz vasaru tas pāries, bet tajā pat laikā tas nozīmē, ka pēc gada atnāks atpakaļ.. bļāviens nu.