Pirms gada šajā dienā es uztaisīju savu pirmo tetovējumu. Pazīstot mani, iespējams, uzreiz var saprast, ka apstāšanās pie viena nav īsti mana stiprā puse, tāpēc nu jau tam ir pievienojušies vēl daži. Diezgan garš gads.
Nesen man bija salīdzinoši zīmīga saruna, daļēji par šo tēmu, kas sākās ar 'kad mēs iepazināmies, tu biji maza, blonda, naiva.. un tad pēkšņi - smash boom pow - piekrīt organizēt pasākumus ar svešiem cilvēkiem - vēl svešākiem cilvēkiem, atzīstas, ka patīk smagā mūzika, nokrāso rozā matus, sāk tetovēties...' Jā. Tā gan. Tā sanāca. Un tas viss tā sanāca vienkārši sākot teikt lietām 'jā', pirmām kārtām jau pasakot 'jā' sev. Bail ir, bail būs vienmēr, bet ko tas maina? Vieglāk ir būt ar sevi un priecāties par sevi, kad tu esi (vismaz kaut kādā) harmonijā ar sevi. Reizēm šķiet traki - meklēt sevi - bet man nešķiet, ka es kaut ko meklētu, es vienkārši sāku pati sev iet pretī. Nevienmēr es saprotu, kur tas mani ved un aizvedīs, reizēm sanāk krist un visai smagi sasisties, reizēm sanāk pamācīt sev teikt 'nē', jo vienā brīdī rinda ar darbiem, cilvēkiem un notikumiem paliek pārāk gara. Zinu, ka šobrīd esmu tur, kur esmu, pāris nepateiktu 'nē' dēļ un es reizēm par to sūdzos (vai raudu), bet nav tik traki. Reizēm sanāk pateikt 'nē' nepareizajām lietām un 'jā' pareizajām, reizēm otrādi. Reizēm tu to nožēlo, reizēm nē. Un reizēm tu no savām kļūdām mācies, bet pamatā nē. Arī kļūdas reizēm vajag. Es neticu nevienam, kas teiktu, ka savā dzīvē nenožēlo absolūti neko...
Kad sāku šo ierakstu, man bija vismaz trīs virzieni, kuros doties, es izvēlējos kaut kādu vidusceļu, īsti pat vairs nesaprotot, kur ar to visu vēlējos nonākt vai ko pateikt.
Dzīve šobrīd ir diezgan jauka un man ir prieks par to, kur esmu nonākusi. Jāturpina tikai iet (es skrietu, bet man sāp celis). Es ticu, ka kādreiz es aiziešu nepareizi, es ticu, ka man pietiks spēka drusku panākt atpakaļ un es ticu, ka es ik pa laikam aiziešu kādā citā virzienā. Meanwhile i might as well simply enjoy the road.
Nesen man bija salīdzinoši zīmīga saruna, daļēji par šo tēmu, kas sākās ar 'kad mēs iepazināmies, tu biji maza, blonda, naiva.. un tad pēkšņi - smash boom pow - piekrīt organizēt pasākumus ar svešiem cilvēkiem - vēl svešākiem cilvēkiem, atzīstas, ka patīk smagā mūzika, nokrāso rozā matus, sāk tetovēties...' Jā. Tā gan. Tā sanāca. Un tas viss tā sanāca vienkārši sākot teikt lietām 'jā', pirmām kārtām jau pasakot 'jā' sev. Bail ir, bail būs vienmēr, bet ko tas maina? Vieglāk ir būt ar sevi un priecāties par sevi, kad tu esi (vismaz kaut kādā) harmonijā ar sevi. Reizēm šķiet traki - meklēt sevi - bet man nešķiet, ka es kaut ko meklētu, es vienkārši sāku pati sev iet pretī. Nevienmēr es saprotu, kur tas mani ved un aizvedīs, reizēm sanāk krist un visai smagi sasisties, reizēm sanāk pamācīt sev teikt 'nē', jo vienā brīdī rinda ar darbiem, cilvēkiem un notikumiem paliek pārāk gara. Zinu, ka šobrīd esmu tur, kur esmu, pāris nepateiktu 'nē' dēļ un es reizēm par to sūdzos (vai raudu), bet nav tik traki. Reizēm sanāk pateikt 'nē' nepareizajām lietām un 'jā' pareizajām, reizēm otrādi. Reizēm tu to nožēlo, reizēm nē. Un reizēm tu no savām kļūdām mācies, bet pamatā nē. Arī kļūdas reizēm vajag. Es neticu nevienam, kas teiktu, ka savā dzīvē nenožēlo absolūti neko...
Kad sāku šo ierakstu, man bija vismaz trīs virzieni, kuros doties, es izvēlējos kaut kādu vidusceļu, īsti pat vairs nesaprotot, kur ar to visu vēlējos nonākt vai ko pateikt.
Dzīve šobrīd ir diezgan jauka un man ir prieks par to, kur esmu nonākusi. Jāturpina tikai iet (es skrietu, bet man sāp celis). Es ticu, ka kādreiz es aiziešu nepareizi, es ticu, ka man pietiks spēka drusku panākt atpakaļ un es ticu, ka es ik pa laikam aiziešu kādā citā virzienā. Meanwhile i might as well simply enjoy the road.