nesen sapratu, ka piecus gadus dzīvoju rīgā. nesaprotu, tas ir daudz vai maz, bet pēdējā laikā arvien vairāk saprotu - labi, ka tā.
no siguldiešiem pastāvīgi dzirdu to, ka tur jau sen kā vairs nav ko darīt - as in, tu izaudz līdz tam vecumam, kad ar skeitparku un pustukšu tirdzniecības centru nepietiek.
un tagad, kad arvien vairāk draugu meklē dzīvesvietas, dzīvo kojās vai skrien un pēdējo vilcienu mājās - es tikai sēžu un priecājos, ka manas mājas ir pusstundu no centra un skolas.
and yet - galvā ik pa laikam iezogas klusa doma par pilnīgu vides maiņu un pārvākšanos, bet stipri šaubos, vai to darīšu tuvākā pusgada laikā.

mana labākā draudzene pēc gada precas, bet es tikai lēnām kaļu plānus par dīvainām matu krāsām un saplēstiem džinsiem.
bet kāzas ir prieks (un jauna kleita) un man vēl lielāks prieks, ka tuvākā gada laikā būs vairākas :)