nesen sapratu, ka piecus gadus dzīvoju rīgā. nesaprotu, tas ir daudz vai maz, bet pēdējā laikā arvien vairāk saprotu - labi, ka tā.
no siguldiešiem pastāvīgi dzirdu to, ka tur jau sen kā vairs nav ko darīt - as in, tu izaudz līdz tam vecumam, kad ar skeitparku un pustukšu tirdzniecības centru nepietiek.
un tagad, kad arvien vairāk draugu meklē dzīvesvietas, dzīvo kojās vai skrien un pēdējo vilcienu mājās - es tikai sēžu un priecājos, ka manas mājas ir pusstundu no centra un skolas.
and yet - galvā ik pa laikam iezogas klusa doma par pilnīgu vides maiņu un pārvākšanos, bet stipri šaubos, vai to darīšu tuvākā pusgada laikā.