kārtējo reizi sapratu, ka mana patika rpet bērniem r vieksmīgi pazudusi.
bija šodien mammas draudzene guna ar mazmeitiņu apmēram 5gadīgo. un man tas.. nē nu nevar jau teitk, ka neaptika, jauks, dzīvespriecīgs (aka hiperaktīvs) bērns, bet plēš manas mantas, lien kur nevajag, uzbāžas manam kaķim, neklausa, nu kā kaut ko tādu var paciest?!

un brīvlaiks ir sācies.
tagad man ir nedēļa laika, lai salasītu sevi no drupačiņām atkal kopā, varbūt satiktu kādus pāris sen neredzētus cilvēkus, sen neredzētas vietas un varbūt pat ar kādu, kas ir ar mieru klausīties un neko nekad nenosoda parunāt.
tad jau ta spēdējais laikam atkrīt, jo visiem, kas varētu noklausīties līdz beigām es jau esmu uz pēdējā nerva.
un e spat īsti enzinu, ko es gribētu kādam pateikt, kam pateikt un tā tālāk.
beigu galā džeki ir labākie runātāji, bet ar mani kaut kā komunicēt viņiem nesanāk (vai otrādi)

pēc primās pilnīgās brīvlaika dienas, es sapratu, ka es izmetīšu visu brīvlaiku.
vēl man palika žēl dažu cilveķu, žēl sevis un radās nepārvarama vēlme kādu stipri, stipri samīļot (īstenībā laikam paŗvarama, jo te nu es sēžu).
bet man prieks, ka man piezvanīja vecmāmiņa, apjautājās kā iet, par plāniem brīvlaikā un teica, ka iemācīs dejot. prieks, ka kādam rūp tas, ko es māku vai nemāku, bet tas tā kā bišķiņ par vēlu un īsti tāpat neko neizmainīs vai neuzlabos, bet prieks man tāpat.
un tomēr kaut kā bēdīgi atkal. palasīju pagājušā gada brīvlaika ierakstus - jūts 100% tāpat un nezinu -smieties vai raudāt, jo uz vasaru tas pāries, bet tajā pat laikā tas nozīmē, ka pēc gada atnāks atpakaļ.. bļāviens nu.